Turpinās Vācijas kultūras mēnesis, un Rīgā viesojas divas laikmetīgās dejas kompānijas no Diseldorfas. 13. un 14.maijā plkst.19 D.FAB, Slokas ielā 52d, skatāma kompānijas Ludica krāsaina kustības un projekcijas spēle Koko doko. 20.maijā plkst.19.Nacionālās Operas Jaunajā zālē — savdabīgā dejas estēta horeogrāfa Bena J.Rīpes estētiski izsmalcinātais darbs Amour espace — ekspresīva utopija par cilvēka ķermeņa nākotni. Pirms savas trupas dibināšanas 2004.gadā Bens J.Rīpe darbojās respektablajā vācu dejas kompānijā Neuer Tanz un dejoja Pīnas Baušas uzvedumos.
Izrāde kā roku darbs
Pret sienu atslieti kruķi. Kāja, iepakota kā hokeja vārtsargam, saudzīgi uzlikta uz krēsla. "Ahilleja cīpsla," pasmaida itāļu horeogrāfs Morgans Nardi un pārplēš neredzamu striķi. Vai tiešām Rīga jau pirmajā dienā bijusi tik neviesmīlīga? Nē, cīpsla trūkusi viesizrādēs Polijā. Līdz ar to Rīgā plānotās meistarklases 15. un 16.jūnijā diemžēl nenotiks. Uz horeogrāfa runas dāvanām kājas trauma gan nav atsaukusies, tieši viņš duetā ar japāņu mediju mākslinieci Naoko Tanaku ir galvenais runātājs (arī tulkotājs, jo Naoko labāk saprot vāciski), un, Naoki piekrītoši mājot ar galvu, pauž abu 2001.gadā dibinātās kompānijas Ludica uzskatus. "Vienkāršs, godīgs darbs. Izrāde, kurā ir roku darba siltuma sajūta. Mēs cenšamies sarežģītas lietas izstāstīt vienkārši, mācoties no bērniem, kuri spēj uz līdzenas vietas radīt ko vienkāršu un skaistu," trupas māksliniecisko credo formulē Morgans Nardi. Viņi pieļauj, ka, iespējams, kādam viņu izrādes (līdz šim deviņas) var pat šķist naivas, taču tieši tas esot viņu ceļš. Māksliniekiem ir svarīgi, lai viss, kas izrādē rodas, dzimst tieši notikšanas brīdī. Tālab arī visi izrādes Koko doko efekti tiek radīti uz vietas skatītāju acu priekšā, aizvedot viņus maģiskā, sapnim līdzīgā pasaulē, kas ir pilna ar noslēpumiem, gaistošām atmiņām un garām slīdošām vīzijām. Koko doko tulkojumā no japāņu valodas nozīmē "kur ir šeit?". Tā ir izrāde — dejas instalācija par vietu, laiku un telpu, kas vienmēr mainās, ko Ludica veidojuši sadarbībā ar franču dejotājiem no starptautiski pazīstamās trupas Kubilai Khan Investigations no Francijas. Mākslinieki, iedvesmojoties no XII gs. japāņu arhitektūras stila "shindenzukuri", izmanto vienkāršu baltu skatuves telpu un liek tai nemitīgi mainīties, pieskaņojoties iemītniekiem un viņu darbībām. Vaicāts, kāds jautājums (bez 2006.gadā uzdotā filozofiskā "kur ir šeit?") viņu nodarbina šajā dzīves periodā, horeogrāfs atbild, ka viņam ir svarīgi saprast, kas viņā paliek pāri no itāļa, jau daudzus gadus dzīvojot citur — Vācijā. "Jautājums — kas es esmu tieši šajā brīdī? — vienmēr ir svarīgs," uzskata Morgans. Vai ir atrasta atbilde? "Joprojām esmu meklējuma procesā," atbild horeogrāfs. Kā itālim viņam šķiet briesmīga situācija, ka cilvēki Itālijā balso par Berluskoni.
Nav balts, nav melns
"Es nāku no kultūras, kurā ļoti svarīgs ir budisms. Tā galvenā ideja ir veselums, nenodalot baltu no melna," stāsta Naoki. Tas ir atstājis izšķirīgu iespaidu uz viņu izrāžu estētisko rokrakstu, kas tiek raksturots kā multidisciplinārs. "Mēs satikāmies tieši budismā," atklāj Morgans, paskatoties uz Naomi, vai viņa neiebilst, ka viņš par to stāsta. Bet fiziskā nozīmē abi satikušies Diseldorfā kādā kopīgā dejas instalācijas projektā, meistardarbnīcā, uz kuru ieradušies Vācijā katrs no savas pasaules malas ar radošajām stipendijām kabatā. Viņš — jauns horeogrāfs, viņa — jauna gleznotāja. Morgans ir pārliecināts, ka tieši budisms ļāvis viņiem satikties šajā visuma punktā un "justies vienā līmenī". Viņam — itālietim, viņai — japānietei. Abu pasaules un mākslas uztverē neesot nekādu robežu — ne ģeogrāfisku, ne žanrisku. Būt atvērtiem Ludica uzskata par savu galveno iezīmi. "Un dalīties tajā ar skatītāju," angliski piebilst Naomi, turpinot — "es tiešām ticu, ka ar iekšējo garīgo spēku varam ietekmēt un mainīt pasauli. Ar saviem darbiem vēlos pieskarties cilvēkiem un ietekmēt, lai viņi kaut ko mainītu sevī".