Berlīnē notikušais simpozijs Tuned City iztirzāja attiecības starp skaņu un arhitektūru
Cilvēkiem piemīt tendence materializēt pat šķietami netveramo. Tā k nav jābrīnās, ka viena mūsdienu mūzikas mutācija ir tā dēvētās skaņu arhitektūras virzienā, kas tika arī iztirzāta Berlīnē 1.—6.jūlijā notikušajā skaņas un arhitektūras simpozijā Tuned City — Between Sound — and Space Speculation jeb Noskaņotā pilsēta — pārdomas par skaņu un telpu. Šodienas vizuāli dominētajā vides uztverē skaņas radošais potenciāls ir nepietiekami novērtēts — tāda bija simpozija pamattēze. Mūsdienu skaņu pasaule aptver plašāku skaņas areālu, ko pēta takustika, psihoakustika, elektronika. Attiecīgi skaņas un mūzikas mijiedarbība ar fizisko pasauli ir tēmas, kas aizvien biežāk piesaka sevi mākslā.
Nesamierinās ar komponēšanu
Runa simpozijā bija par skaņu gan kā "būvmateriālu", gan arī tās jauno māksliniecisko redzējumu. Postindustriālās pasaules skaņu aina ir problemātiskāka kā gadsimtiem ierastā putnu vīterošana, baznīcas zvani un tirgus laukuma klaigas. Šodien tie ir arī pārapdzīvotības un infrastruktūras skaņu slāņi; troksnis, ko, kā zināms, izmanto ieslodzīto mocīšanas nolūkos; izolētā iPod pasaule, kurā mīt miljoniem cilvēku; elektromagnētisko lauku nedzirdamā skaņa. Šos jaunos skaņu aspektus mākslinieki uztver ar entuziasmu. Arvien biežāk mūziķi vairs nesamierinās ar komponēšanu un spēlēšanu. Tie nereti darbojas uz robežas starp skaņas garīgo aspektu un tās fizisku izpēti. Ikkatrs ir novērojis, kā akustika maina komunikāciju. Redzot, kā skaņa mijiedarbojas ar telpu, un to dzirdot, tu, piemēram, sāc veidot skaņu instalācijas, savu skaņu telpu. Sava telpa novatoriskajiem mūziķiem, kas, šķiet, nereti jūtas perifēri, ir svarīga.
Jaunās mūzikas pārstāvji bieži mēģina atrast savu vietu un, ne vienmēr to spējot, meklē iedomātus šķēršļus un pretiniekus. Noskaņotajās pilsētās aizvainojums bija vērsts nevis pret parastajiem vaininiekiem — akadēmisko mūziku vai komercializāciju, bet arhitektūru. Viena no ievadlekcijām sākās ar vārdiem — "Kad arhitekti runā par akustiku, viņi parasti fokusē uz nenovēršamajām pamatlietām kā skaņas izolētajiem logiem, soļu skaņas insulāciju, rezonatoriem no perforētām ģipša plāksnēm. (..) Kāpēc arhitekti negrib domāt par skaņu? Kāpēc viņi ir kurli, ja tā vietā viņi varētu apgūt instrumentus, kā kontrolēt vietas atmosfēru un raksturu, tādējādi uzlabojot mūsu labsajūtu?" Būt "progresīvi" kareivīgam un reizē aizstāvēties nav īsti "seksīgi", taču šis jautājums bija drīzāk uztverams kā aicinājums strādāt kopā, lūgums pievērst uzmanību ar trokšņiem arvien piesārņotākajā pasaulē. Mēs esam vajadzīgi arhitektiem, to mēģina pateikt skaņu mākslinieki. (Tam piekrīt arī daļa arhitektu). Grūti arī nepiekrist simpozijā paustajai tēzei, ka vairākums cilvēku fokusē uz to, kā telpas akustika modificē skaņu, ignorējot atgriezenisko saiti — respektīvi to, ka skaņa padara dzirdamu telpas saturu un ģeometriju. Bernhards Leitners — arhitekts un skaņu mākslas pionieris, šī simpozija akcentu formulēja varbūt visekstrēmāk: "Mani nekad nav interesējusi atmosfēra, ko var radīt skaņa un arhitektūra, mani interesējusi tikai telpa, ko tās var radīt."
Sinestēzijas ceļos
Skaņa kā būvmateriāls, pilsētvide un skaņas, skaņa un sociālā komunikācija, publiskās un privātās skaņas telpas, akustiskās vides dizains, — tās bija Noskaņotās pilsētas tēmas. Visas lekcijas, "paneļi" un darbnīcas grozījās ap tēmu kā skaņa manifestējas fiziski un mentāli — attiecībā pret telpu, smadzenēm, ķermeni; attiecībā pret psihi un kultūru. Attiecīgi simpozijs arī pulcē tādus dažādus speciālistus kā Beriju Bleseru — tehnikas "nūģi", kas izgudroja digitālo reverberāciju, neirologu Stefanu Kelšu, Antonu Garsiju Abrilu, spāņu arhitektu, kas specializējas koncertzāļu projektēšanā; Krisu Vatsonu, vides skaņu mūzikas pionieri, kurš simpozija finālā piepildīja bijušā Austrumvācijas radio ierakstu zāli, ko Daniels Bārenboims nodēvējis par akustiski perfektāko zāli pasaulē, ar kaiju kliedzienu un Baltijas jūras vētras kompozīciju.
Simpozijā skaņas un telpas mākslinieciskās mijiedarbības potenciāls tika lūkots arī kritiski. Skaņa, pretēji arhitektūrai, tomēr nav satverama un fiksējama — tās ir gaisa vibrācijas, kā norādīja mūziķis un skaņu mākslinieks Tomass Ankersmits. Kā nekā jau agrāk ir bijuši (neveiksmīgi) centieni sasaistīt skaņu ar citām maņām, kā, piemēram, XX gs. sākuma mēģinājumi radīt skaņas spektram atbilstošu krāsu spektru. Tā dēvēto sinestēziju — vienu maņu sasaistīšanu ar citām, jau mēģināja īstenot tādi mākslinieki kā Mondrians un Kandinskis, komponisti, kā Skrjabins un Mesiāns.
Neraugoties uz reizēm sauso zinātnisko retoriku, Noskaņotās pilsētas pamatā tomēr, par laimi, bija mūzikas simpozijs. Tāpēc viens no paliekošākajiem iespaidiem bija Sema Auingera un Hannesa Štrobla darba Hometown jeb Dzimtā pilsēta atskaņojums, kur vokāla un instrumentāla improvizācija mijas ar kādas mazpilsētas vides skaņu ierakstiem (jau gadu desmitiem ierasts muzikāls paņēmiens) kontemplatīvā un skaistā jaunu muzikālu formu meklējumā. Citu noskaņu viesa "skaņu dēmona" Marka Beina iespaidīgā uzstāšanās bunkurā, kur viņš ievibrēja gaisu līdz tik zemām frekvencēm, ka vairs nevarēja kārtīgi parunāt, jo balss saites tika modulētas un polietilēna maisiņš rokā drudžaini drebēja. Tas tikai lieku reizi demonstrēja, ka tas, kas ne mazums cilvēkiem šķitīs ārprāts, dažiem ir baudījums.