Paldies radio kolēģiem, kas atgādināja šo mediju vēstures svarīgo faktu! Bet veids, kā runāt par seksualitāti publiskajā telpā gan atgādināja ceļojumu laikā, kur var savākt veselu mītu un aizspriedumu birumu.
Tā kā "Zīlītes" iznākšanas laikā nepiederēju pie tiem, no kā slēpa žurnālu, ne tiem, kas to slēpa, atļaušos izteikt domas par šī notikuma interpretācijām šodien. Pirmkārt, jau seksa un padomju laiku pieminēšana nez kādēļ visiem, kas par to izsakās, neizbēgami liek teikt – tas bija tabu, tas bija aizliegts, seksa nebija. Punkts! To visu koncentrētā formā dzirdējām arī radio sižetā, kā neapstrīdamu patiesību, kā definīciju un atskaites punktu visai sarunai. Nu, kādas muļķības! Cik var atkārtot vienu un to pašu frāzi, līdz visi, kas piedzimuši salīdzinoši nesen un stāstītāji, kas dzīvoja pašu sacerētā mītā, tam jau noticējuši. Nebija ne tik striktu aizliegumu, ne slēpšanas, ne paniskās bailes un izslēgšanas. Piemēram, pamatskolā par seksu mācīja anatomijas stundās, tiesa atsevišķi meitenēm un citā telpā - zēniem. Un vispār SEKSS BIJA pavisam noteikti! Tieši tā pat kā pirms tam un pašlaik. Cik ilgi mēs to baidīsimies pateikt, atkārtojot vien muļķīgas frāzes?
Bet puritāniski uzskati bija gan un to laikam netrūkst arī tagad. Kā gan citādi, lai skaidro to intonāciju, ar kādu toreizējās idejas autori un izpildītāji – ārste un žurnāla redaktore - atceras lielo notikumu. Kāpēc viņu stāstījumā rīta radio programmā saistībā ar seksu dzirdams vārds "netīrs" un kā pretstats tam bērnu nevainīgā uztvere skatoties komiksu? Kāpēc, redaktore un jau toreiz trīs bērnu māte atzīst, ka līdz žurnāla iznākšanai kailu sievieti bija vien uz mirkli redzējusi kādā filmā tieši vienu reizi. Ak, šausmas, te vēl trūka stāsta par to, ka padomju laikā nebija spoguļu, kur sevi kailu aplūkot, un pastāvēja vismaz ārpusķermeņa apaugļošana. Labāk, neturpināt absurdo iespējamību sarakstu, vai ne? Uh, tas viss izklausījās pēc zvāļošanās no vien grāvja otrā. Bet būtībā seksualitātes netīrību, neķītrību šajā sižetā radīja pašu tā laika varoņu uztvere. Pat Māris Putniņš, kas uzzīmēja jaukus zīmējumus, ko nav kauns rādīt ne bērnam, ne vecmāmiņai, pa radio paziņoja – man jau patīk tādas piedauzīgas idejas. It kā runa nebūtu par jauna tipa izglītojošu projektu... Tiesa, tas radīja dažādas atsauksmes un reakcijas.
Vārdu sakot, es noklausījos un man likās, ka kaut kas svarīgs mūsu uztverē tomēr nav mainījies, lai gan sižeta autore Dace Krejere vairākkārt atkārtoja, cik pārbaroti esam ar seksu uz katra soļa un ikdienas. Tas arī ir pārspīlējums, kas visticamāk vajadzīgs, lai pamatotu lielo kontrastu starp toreiz un tagad, kā arī radītu skandālam atbilstošu fonu. Izskatījās, ka kopš aizliegumu un baiļu pilnajiem padomju gadiem, vismaz radio interpretācijā nav pārāk mainījusies seksualitātes uztvere, ja to pavada kauns un netīrības sajūta, liels risks, ko pārvarēt var vien ar skandāla un īpaša izaicinājuma palīdzību.
Tomēr, tomēr... Paldies vēlreiz visiem, kas toreiz, kā pašiem šķita, rīkojās neparasti un drosmīgi. Es ceru, ka notikums un atmiņas par to liks ne vien atkārtot vecās uztveres klišejas, bet kopā pārdomāt šodienas attieksmi pret seksualitāti un tās mitoloģiju mediju telpā.