Viss pārējais “ Cīņas klubā” atkārto shēmas, no kurām nav brīvs neviens no pēdējo pāris gadu šoviem. Pirmkārt, tas tiek pasniegts ar neskaitāmiem pašraksturojumiem vispārākajā pakāpē – visprofesionālākais, vispozitīvākais, vis... vis... vis... Tomēr nepārtrauktā atkārtošana superstiprajiem vārdiem liek zaudēt nozīmi, pārvēršoties vien monotonā čabēšanā. Lai tas nebūtu manāms, katru šova vadītāju pusteikto vārdu pavada vienmērīgi sajūsminātas publikas neartikulēta ūjināšana, šova vidusdaļā savā monotonitātē jau atgādinot dokumentālās filmas par transa piemēriem kādas hipnotizētāju sektas saietos. Kā zināms, publikas reakciju šovu studijās diriģē tam īpaši sagatavoti cilvēki. Izredzēto sajūta, kas lasāma katrā pussekundi redzamā ieraksta studijā nokļuvušā publikas pārstāvja sejā, skaidro paradoksu, ka uz Operu vai kādu pieņemšanu viens otrs ierodas brīvā laika apģērbā, bet TV šova studijā visi ietērpušies labākajās drēbēs un nav žēlojuši pūles ne frizierim, ne pilnam vakara make-up. Otrkārt, arī “Cīņas klubā”, mačo kultūrai atbilstoši, kā maznozīmīgas servisa personas tiek izmantotas jaunas meitenes – kaut ko atnest, kaut ko paturēt, palocīties kadra trešajā plānā. Ja es nebūtu redzējusi CV, kur pēc šādas pieredzes viņas sevi definē kā līdzdalīgas producēšanas procesā, varētu neuztraukties. Bet man žēl, ka viņām nav ne vārda, nekā cita, kas atšķirtu viņas no priekšmetiem, tā arī tiek pieminētas – “te mums meitene”. Trešā īpašība, kas ceļo no viena šova uz otru, ir bezjēdzīgās frāzes, ko, acīm mirdzot, nemitīgi atkārto tā dalībnieki, sava veida “jaunā šovu valoda”. Uz laika aizpildīšanai paredzētajiem jautājumiem par pašsajūtu, par panākumu prognozēm, mūziķi atbild tik tukši, ka pateicības sms balsotājiem ir gudrākais, ko var dzirdēt. Šo frāžainību “Cīņas klubā” rada arī vadītājas Annas Lieckalniņas acīmredzamais intereses trūkums – vienaldzīgi izteikts jautājums sev līdzi nes formālu atbildi. Scenārijs, ziniet, paredzēja jautājumu “ko vari pateikt?”, ne jau interesi par sarunas biedra domām un jūtām. Vārdu sakot, garlaicība, oriģinalitātes trūkums un reiz iesāktu paņēmienu pārceļošana. Un vārgs skatītāju balsojums. Ja vien... visbeidzot sagaidījām arī cīņu! Lai gan tiešraidē visi ir nodrebināti rīkoties kā automāti, tas nevar attiekties uz Andri Kiviču, kad viņš dzird kaut ko sev netīkamu. Toms Grēviņš izteica vien nevainīgu, pat banālu frāzi, ka “par visu jāmaksā”, lai asprātīgi piespēlētu Kiviča pārliecībai, ka “laimīgi varam būt par brīvu”. Tas atbrīvoja jau citās reizēs novēroto šī mūziķa agresivitāti un Grēviņš tika vai aprakts vārdu kaudzē, kurā netrūka ne viņa personības, ne iepriekšējā un turpmākā dzīves ceļa raksturojuma, kā arī padomu, kā Tomam tikt ārā no acīmredzamā strupceļa. Bet tā vēl nebija jautrākā vieta, lai gan šķita nu beidzot “Cīņas klubs” pietuvosies Čaka Palanjuka vardarbības pilnā romāna saturam, kura gars kalpojis par paraugu šova nosaukumam. Vēl jautrāk bija, kad Kivičs burtiski pusvārdā izrāva Lieckalniņai no rokām mikrofonu un garās tirādēs turpināja pierādīt, kam šeit taisnība. Beidzot kaut kas dzīvs! P.S. Tomēr izcilā “Čikāga” LTV1 progammā šajā vakarā būtu bijusi daudz labāka izvēle.
Šovā bez cīņas – nevar!
Mūziķu asprātīgās sacenšanās šova “Cīņas klubs” atgriešanās LNT ir laba ziņa dienās, kad citas televīzijas pāriet uz atkārtojumu režīmu. Atgādināšu, šovā mūziķi, dziedot savas un pretinieku dziesmas, cenšas iegūt skatītāju simpātijas sms balsojuma formā. Tiesnešu lomās ir Radio SWH dīdžeji Artis Volfs un Toms Grēviņš, kas cenšas saglabāt vēsu skatu uz piedāvātās mūzikas kvalitāti un izteikt ne vienmēr slavējošus vērtējumus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.