Stāsts. Jēkabiņa leļļu teātris

No kulisēm tiek izgrūsta darvas muca bez vāka, ubags to ienīst un ignorē. Tad no otras puses gāzelēdamies un tusnīdams iznāk kupcis, uz ģīmja uzmaukta Mefistofeļa maska. Sātans ar tējkarotīti grābj darvu un, pliukš, ubagam uz galvas. Ubags sākumā lamājās, beigās sāk činkstēt un spļauj siekalu. Kupcis atkal sviež darvas pickiņu. Masas saplūst. Un nodžinkst zvaniņš, jo tur satiekas baltie spēki ar melnajiem. Tā ir mūžīga cīņa, un uzvarētājs vēl nav nojaušams. Zvaniņi tik džinkst, un pickiņas veido fonu. Cīņas karstuma vidū ielāčo gaļasmašīna ar lāča muti, un rokturis ir pamazināta spalvota Rebekas kāja, kas izplata ēdiena smaržu. Gaļas mašīna iemērc pēdu darvā un, savēcinājusi kāju, met. Pikucis nokrīt saulei virs uzacs. Saule parāda plaukstu, kurai izsliets tikai viens pirksts. Bet gaļasmašīna nereaģē, jo nesaskata nepilnības. Jēkabiņš sāk piedalīties spēlē. Viņš met lāča mutē cūku kājiņas. Nagus gaļas mašīna nesamaļ, bet pa caurumiem ārā nāk tievas čūskas, kurām mēles galā šaudās melns velnarutku sīrups. Čūskas sāk ložņāt ārpus skatuves. Skaļi aurodams, cilindrā iedrāžas konfekšu princis, tam rokā koka zobens, viņš uzdur čūskas ar asmeni un iebāž sev kabatā, virs kabatas ir uzraksts Donavas muiža. Tad ar zobengalu uzķer darvu, ielipina ubaga zoda bedrītē un pats sastingst. Ienāk Saulriets, tiesnesis, kas tiesāja ķīviņus kuršu kāpās. Tiesnesis izņem pildspalvu un izraksta ubagam pavadzīmi. Saule kļūst vēl melnāka. Jēkabiņš dod saulrietam padzerties karsto darvu. "Kas tas par notašķīto?" jautā tiesnesis un birdina no savas smilšu pīpes pelnus ziloņkaula pelnutraukā. "Saule!" šņāc gaļasmašīna caur zobiem. "Viņu vajadzētu nomazgāt!" "Bet jūra ir ielīdusi pazemē, un tai vietā palicis tavs brālis, ar dūņām, klintīm." Tuksneša piere kļūst zaļa, jo viņš pēc dabas ir skaudīgs, viņš grib būt vienīgais sausais, kas ciena sauli un senas teikas. Un viņš grib tikt faraonu kārtā. "Nu, tad ejam meklēt jūru! Bez viņas var nomirt aiz garlaicības!" saka visi. Bet no cilindra viņi ārā netiek. "Vai jūs dzirdat, salašņas! Palieciet cilindrā, jūs esiet teātra būtes un ārpusē tikt es jums aizliedzu!" es jau runājot kļūstu dusmīgs. "Bet, tēti, kāpēc tu viņus lamā, viņi izskatās nelaimīgi un, ja tu nelaidīsi viņus meklēt jūru, viņi nomirs no slāpēm!" lūdzas Jēkabiņš. "Labi, es atvēršu priekškaru, tikai ar norunu, ka tu vakarā ēdīsi auzu putru ar zivju eļļu, kura tev tik ļoti negaršo un iesi deviņos gulēt!" Jēkabiņš piekrita. Pa priekšu gāja netīrais ubags un nesa darvas mucu. Gaļasmašīna pārvietojās, lecot ar Rebekas pirkstu galiem. Mefistofelis galanti plivinājās mētelī un šķaudīja zibeņus. Princis, iebāzis koka zobenu makstī, meta gaisa skūpstus Jēkabiņa mazajām māsiņām. Māsiņas smejas un sauc: "Utubunga! Tu — tu!" Saulriets kā vienmēr grūtsirdīgs. Viņa portfelī ir daudz stipru zāļu un āda dvako ķīmiski, bet tas piesaista mazo kaķēnu Brenci, un viņš ostīdams seko. Tuksnesis iet beigās un sāk raustīt kaķēnu aiz astes. Brencim tas nepatīk, viņš cērt pliķi tuksnesim, ka istaba piebirst pilna smilšu. Jēkabiņš paņem mīļoto spogulīti, kam otrā pusē kāda pareizticīgā baznīca. Pats spogulis rāda drošsirdīgos meklētājus. Ielā tos pavada puikufutbolistu izņirdzība un kārtībnieka lamāšanās. Personāži izplājas pār braucamo daļu un, automašīnu pīpju pavadīti, soļo svinīgi kā karavīru orķestris. Pa logiem ārā karstās jaunekļi un sauc: "Atvediet no jūras austeres, ar visiem vāciņiem, un mēs uzaicināsim jūs Rondo kafejnīcā uz azartiskām šaha partijām!" Bet blondīnes un brunetes met puķes, jo liekas, ka visas ir iemīlējušās Mefistofelī, jo tam ir nauda un vara. Taču Mefistofelis mīl tikai talantus, vērtīgus un cilvēciski iznīcinātus pašā ziedā. Jēkabiņa spogulītis vēl rāda ainas, bet te pēkšņi atskan zvans pie durvīm un dzīvoklī ienāk viesi ar dāvanām, mirdzošām acīm. "Jēkabiņ! Jēkabiņ! Viesi, viesi. Jurītis, Daigiņa, Ieviņa un Aigariņš!" sauc mamma. Jēkabiņš noslēpj spogulīti, jo Jēkabiņš negrib izplatīt savas sirdslietas. Un kadri iet tukšgaitā. Tēvs savā kabinetā lasa avīzi, un, ja vajadzēs, jūras meklējumos iesaistīsies arī personāži no avīzes, tikai Jēkabiņa tēvam neko neteiks. Jo slepenība bēg no ziņkārīgajiem septiņjūdžu zābakos, garajiem deguniem nenoķert jātnieku auļojošā zirgā. Jēkabiņš apmulsis skatās, jūtama jubilāra kautrība, un viņš atsaiņo dāvanas. Eh, mašīnas, konstruktori un dažādas spēles. Jēkabiņš pasmīn, jo tās jau nav nekas sakarīgs un dziļš. Īstenība ir viņa sirdī, un tikai tā ir pārāka par šiem puņķainajiem bērniem, nejēdzīgo skolu un pat par televizoru, ja vienīgi nerāda kaušanos. "Bērni, bērni, mazgāt rokas!" Mamma skaļos ciemiņus ievada vannas istabā. Jēkabiņš pa to laiku apēd marinētu gurķi, lai darbotos gremošana, jo, ja būs jākaro, tad vajadzēs daudz daudz spēka. Kā veselam muskuļu mitriķim. "Bērni, bērni, pie galda! Paēdiet un tad tikai spēlēties!" Sabiedrība sasēžas viesistabā. Viena teicamniece, puišelis netīrām ausīm, kam matemātikā divnieks, un divi pārējie, kuri saldumu dēļ nāvei pārdos pat savus kāmīšus un kanārijputniņus. "Vispirms rasolu un kotletes, tad biešu salātus, kartupeļus vārītus, mērci un zivi. Aigariņ, neskaties uz torti, to pēc tam!" rīko mamma. Jēkabiņam ir svarīgi viņa personāžu varoņdarbi, lai arī jūtīgāks tādus nevar izturēt. Cīņa ir mūžīga, un starplaiki ir īsi, pat ļoti īsi, kad var svinēt uzvarētās sekundes burvību. Vispirms, lai kaut ko izdarītu, noteikti vajag pacelt roku, ar to rodas griba. Jēkabiņš paceļ roku, un pēkšņi mammas skats tur apstājās. "Jēcīt, kur tu tā nosmērējis rokas kā sivēnam. Marš, mazgāt!" Jēkabiņš, nodūris galvu, pamet viesus. Tā nav vis benefice, bet fiasko. Jēkabiņš atgriež krānu, ziepējas un skalo. Pēkšņi viņš paskatās spogulī virs izlietnes un gandrīz priekā iekliedzas, viņš nav pazaudējis saiti, lūk — personāži ir tur, pat palielināti. Un viņi sasmaidās. Saule ēd darvu, gaļasmašīna maļ darvu, Mefistofelis dzer darvu, saulriets košļā darvu, princis sūkā darvu, tuksnesis smēķē darvu. "Labu apetīti, draugi!" Personāži paceļ galvas un smaidīdami pamāj. Aizdomīga ieskrien mamma vannas istabā: "Ar ko tu runājies?" Jēkabiņš neatbild. "Ā-ā, šitie te atkal tev prātā! Ak jūs draņķi, vai reiz aizlasīsieties, neļauj puikam paēst!" Mamma vicina dūres ļoti tuvu garajam, spicajam Mefistofeļa degunam. Tuksnesis, izpīpējis darvas pikuci, nosaka: "Cienītā, vispirms apskatiet, vai kafija nav pārgājusi!" Mammai pielec kājās un, dvieli vicinādama, aizdrāžas uz virtuvi. "Paldies, draugi! Uz jums var paļauties. Bet tagad, pagaidiet, es ātri paēdīšu un tad atnākšu! Labi?" Personāži pamāj. Un Jēkabiņš pieplīvo pie puņķainajiem viesiem. "Pagaidi, Jēcīt. Vispirms rasolu un tikai tad torti!" Mamma vicina lielu karoti. "Ak tu mūžs!" "Ko? Ko?" mamma noprasa. "Es neko!" nomurmina Jēkabiņš un viebdamies gremo burkānu, krējuma, kartupeļu un gurķu sajaukumu, kas viņam tik ļoti negaršo. Būtu izdevība, es nudien, to visu izlidinātu pa logu, Jēkabiņš pie sevis nodomā, bet uzvar laiku un nicīgi nomērī kolēģi, to — ar netīrajām ausīm, kas patlaban paēdis urbina degunu. Gardiem kumosiem jubilārs notiesā torti un klunkšķinādams izdzer limonādes glāzi. "Nu, bērni. Tagad iesim rotaļās." "Paldies, Inārtant par torti!" izmet divniekkaralis. Jēkabiņš novārta rokas mērcē un sauc: "Mammu, man netīras rokas. Es iešu nomazgāšu!" Mamma kļūst aizdomīga un nīgri nosaka: "Labi, bet ātri! Jo tu tak esi jubilārs!" Jēkabiņš skriešus iebrāžas, un viņš ir tik gaidīts. Darvainā saule sauc: "Meistar, meistar palīgā!" Jēkabiņš paskatās spogulī. Tur notiek nežēlīgs kautiņš. Personāži nonākuši vietā pie jūras. Tuksnesis, dūres vicinādams, kaujas ar smilšaino klajumu, kas izsūcis jūru. Kaujoties smilšainie izmet pa vārdam: še tev vai: tava pēdējā stundiņa ir klāt, vai: nožņaugšu kretīnu. Protams, tuksnesis triec smiltis, bet klajums pretī dūņas, kas saķeras, bet vārīgās vietas nesasniedz. Piepeši tuksnesis sajauc kāpas ar kamieļu siluetiem un izveido viltīgu āķi, kas sasniedz klajuma šņukuru. "Urā, urā! Ir! Dod tik, tuksnes, pa purnu! Tā — kārtīgi, sataisi zem acīm fingāļus!" Klajums noskurinās, jo sitiens ir bijis spēcīgs, šņukurs sāk asiņot, tek dūņu un ūdenszāļu biežņa. Tuksnesim izdodas vēl daži izveicīgi paņēmieni, un klajums sacietējis krīt. No trieciena paceļas kaijas un ķērkdamas aizlido. Tuksnesis to izmanto. Klajums sakņupis tiek nolikts uz lāpstiņām un sāk lūgties: "Ak, tuksnesīt, ak, tuksnesīt, pažēlo jel mani, nabaga vīru, es neesmu vainīgs. Jūru nozaga ļaunais saules dubultnieks, kas uzdodas par kņazu Portfeļaci, un aizveda to uz pazemes valstību, kur viņa ir ieslēgta tumšā pagrabā, un viņas putainās, viļņainās cirtas, ķemmē mazie ukrīši — gruntsūdeņi. Es neesmu vainīgs, zvēru tev!" "Ko ar viņu darīsim!" tuksnesis jautāja Jēkabiņam. "Pažēlosim!" "Labi, duļķklajumu šoreiz pažēlosim! Bet nākošreiz vairs tā nedari! Ej tagad uz visām debess pusēm!" Un klajums skrēja neatskatīdamies. Tai vietā izauga sils. Uz vannas istabas sliekšņa parādījās Aigariņš: "Jēci, mums trūkst viena spēlmaņa, nāc!" Un moceklis gāja, saskābis, ak, cik dziļi viņš nicināja šo sīko palaidņu izpriecas, tik seklas, gandrīz it kā viņam par visu varu uzvilkta kleitiņa un rokās iespiesta lelle, varoņi jau no tādiem nerodas. Varoņi rodas tikai no rūdījuma, kas nes sevī uguni un ūdeni, ko jāpārvar un jāsasien, — ļaunums kā zivs pūslis jāsamin, lai noblīkšķ, un uzvara, tad uzvara, tad vainago tev galvu lauru vaiņaga apveidā. Sunīši, aklās vistiņas utt. — visas šīs muļķības ir nejēdzība, es vairs neesmu nekāds bērns, Jēkabiņa sirds sašutumā trīcēja. "Labākais no jums tiks apbalvots ar kādu fotogrāfiju vai bildīti!" viltīgi nosaka mamma. "Baigi vajag!" pie sevis norūc Jēkabiņš. Tiek nodzēsta gaisma, un bērni spiegdami meklē viens otru, bet jubilārs klusēdams izšmauc no istabas un skriešus dodas pie izlietnes spoguļa. Tur tagad pazemes valsts — griesti Ziemeļpolā, bet grīda Dienvidpolā. Personāži ir tur nonākuši. Priekšā apsūbējuši vara vārti. Tos pārkož gaļasmašīna un ar Rebekas kāju samīca varu mīklā. Priekšā ir drausmīgais suns Jerjomenko ar astoņām galvām, spiciem ilkņiem, kas spļauda liesmas, gāzes liesmas, jo bezgalīgā gāze tiem pievienojas no atveres, ko sauc par zīdītāja barības vadu. Ar šo briesmīgo zvēru neviens netiktu galā, bet pazemē pakaļ personāžiem bija ieklīdis kaķēns Brencis. Suns metās miniatūrtīģerēnam virsū. "Bēdz!" kliedza Jēkabiņš. "Bēdz! Ātri!" kliedza pārējie. Taču kaķēns nebija mācāms, viņš sprāga kā korķis no pudeles un pēc sekundes atradās nokaltušas ābeles galotnē, un šī baltā ģiltene pasargāja no trakā suņa. Tas apakšā rūca un klabināja zobus. Pa to laiku personāži iegāja pazemes valstībā. Te viss izskatījās drūms. Staigāja stingušas ēnas, plivinājās smirdīgi spoki un čīkstēdami dancoja šaušalīgi ģindeņi. "Ej, klausies, draugs, kur te ieslēgta jūra?" saulriets, kas jau bija pieradis pie personām, aizrietējušām kopā ar sauli, vaicāja kādam spokam. Nograndēja spoka drausmīgie smiekli: "Ha, muļķīši, tas ir tur — visur! Jums to neatrast! Un jūs jau esat apzīmogotie!" Spoks aizlaidās. Personāži neko nesaprata no atbildes, tik mīklaina tā likās. Un viņi nezināja, ko darīt. Uz viņiem vērās skelets karavīra apmetnī. Ilgi vērās, kad pēkšņi, kaulus grabinādams, metās princim klāt, un zaļganas locītavas apskāva princi. "Mans mīļais! Beidzot tu esi te!" "Pilsonīt, ko jums vajag? Jūs laikam esat pārskatījusies!" Princis pietvīka. "Nē. Nudien nē. Es tak esmu tev tante. Tante Mirdza. Vai neatceries? Es cepu brīnišķīgas pankūkas!" Kaulainā klabina žokļus, un zobi klikšķēja kā stileti. Jēkabiņš vairs nevarēja izturēt šitos briesmoņus un aizbēga no vannas istabas. "Nu, jubilārs vēl skaitās!" mamma kaunināja. "Pamet viesus! Neko darīt, bērni, es ceru, jūs neapvainojāties!" Jēkabiņš nodūra galvu. Teicamniece pogāja mētelīti, divniekkaralis šņorēja zābakus, kolēģis ar netīrajām ausīm vilka cepuri virsū acīm. "Nu neko!" izmeta Jēkabiņš. Mamma neatbildēja. Bērni aizgāja. Piepeši jubilārs dzirdēja kliedzienu. Jēkabiņš iedrāzās vannas istabā, un viņam aizcirtās elpa. Personāži bija uzvarējuši. Viņi atrada jūru un atbrīvoja no baisā pagraba. Personāži gavilēja, arī Jēkabiņš no prieka iespiedzās un palecās. No spoguļa tecēja jūra un šļācās vannā. Jēkabiņš pagaršoja, ūdens bija sāļš. Jubilārs izskrēja koridorā, arī pa to tecēja jūra, skaisti viļņi. No mazā spogulīša pakšķēja sāļas lāses. Drēbju skapī jūra sataisīja bangojošu dīķi. Tēva bārdas dzenamās mašīnas spogulītim ārā spraudās putas ar miglu, pats aparātiņš mirka un šķībi dungoja: "Sveiks, lai dzīvo! Sveiks, lai dzīvo!" "Ak Dievs! Kas te par baseinu?!" kliedza mamma un brida uz virtuvi pēc grīdaslupatām. No kabineta iznāca tēvs un teica: "Avīze samirka un izjuka manās rokās, nevar vairs palasīt!" "Tēti, skaties! Redzi, jūrā peld manējie no teātra!" "Redzu, redzu! Bet vai zini, atpakaļ viņi vairs nenāks, viņiem vajadzīgs plašums, brīvība un gigantiska izmēra vēriens." "Es zinu, tēt! Negribu būt skopulis. Tur jau tajās sasmakušajās teātra telpās nav ko elpot. Jūras plašumā lai viņi paliek!" "Skat, Brencītis!" iesaucās tēvs. "Kur?" "Skaties — peld uz gaļas dēlīša un ņaud. Viņš negrib samērcēt ķepiņas." Un tēvs noņēma kaķēnu, ielika žaketes azotē, kur zvēruks sāka laimīgi ņurrāt. Mamma pa to laiku bija atgriezusies un piesēda uz taburetes: "Vismaz tā ūdens gūzma nebūs jāslauka. Ūdens pats pazuda. Pilna vanna zivju un citādu jūras viepļu. Varēsim cept." "Es esmu tik laimīgs!" čukstēja Jēkabiņš. "Jēcīt, kur tu esi licis gaļasmašīnu?" stingri noprasīja mamma. "Tur, kur jūra. Bet tu neuztraucies, uz tavu dzimumdienu es tev uzdāvināšu jaunu un labāku!" Un Jēkabiņa vēriens aizsniedzās pašās dziļākajās jūras dzīles, no kurām parasti sākas visi teātri.