Suņi, kas runā cilvēku balsīs

Šveiks, šis omulīgais sārtvaidzis, salīdzinoši dzīvo tīrajā paradīzē, kur cilvēki cits pret citu izturas maigi pat kara laikā. Taču Vargasa Ljosas atainotā kazarmu dzīve ir īstena ellīte. Ne velti pirmkursniekus te dēvē par suņiem.Sveša zeme un kaislības Kaušanās, dzertiņi, verbāla, fiziska un seksuāla vardarbība kopā ar jaunības maksimālismā izauklētām godīguma, brālības un vienlīdzības idejām atainota tik patiesi, ka brīžiem šermuļi noskrien pār kauliem, bet vienlaikus tik aizraujoši, ka malā nolikt un nelasīt tālāk liekas neiespējami. Pat man, kas parasti nelasa šāda satura grāmatas. Tiesa, iespējams, savu lomu vismaz sākumā spēlēja arī iepriekš latviski izdotās Mario Vargasa Ljosas grāmatas — Zaļā māja un Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota. Iespējams, arī tas, ka man vispār patīk Dienvidamerikas rakstnieku krāsainais devums mūsdienu literatūrā. Atceros, cik priecīga un vienlaikus sašutusi es biju kaut kad tālajos deviņdesmitajos, kad grāmatnīcā pamanīju Aleho Karpentjera grāmatu Šīszemes valstība. Apgaismības gadsimts, kuru acīmredzot tāpēc, ka metiens bijis par lielu, pārdeva par nieka diviem santīmiem. Atceros arī, kā pusaudža gados stāvēju rindā pie grāmatnīcas, lai iegādātos G.G.Markesa Simts vientulības gadus, un kā vēlāk aizgūtnēm to lasīju un pārlasīju. Krāšņa un valdzinoša valoda stāsta par krāšņām un svešām zemēm, kaislībām un atriebi, kas mūsu mentalitātei pieņemamāka šķiet literatūrā un mākslā, nevis reālajā dzīvē. Varbūt labi, ka tā. Un interesanti, ka tagad, kad pasaule mums pavērusies krietni plašāka, kad daudzi latvieši kā tūristi pabijuši arī Dienvidamerikā, beidzot mūsu publika ir gatava iepazīt un novērtēt arī turienes literatūru. Prieks arī par to, ka tulkotāju vidū parādās arvien jauni vārdi. Kopā ar jauniem tulkotājiem gan mēdz parādīties arī jauni īpašvārdu darinājumi latviešu valodā, kā tas šoreiz noticis ar Viljamu Folkneru, kurš pārtapis Faulknerā, taču — kopumā tulkojums liekas labs un valoda raita.Jaguārs, Vergs un Malpapeada Puiši te nokļūst pa dažādiem ceļiem un dažādu vēlmju vadīti — pusmežonīgajiem kalniešiem tā ir iespēja izsisties cilvēkos, labo ģimeņu atvases šeit, visticamāk, ierodas tādēļ, lai nenoietu no ceļa, ir arī bērni, kas te nonākuši nejauši. Arī virsnieki, kas strādā skolā, ir gauži dažādi. Cilvēki, burta kalpi un pavisam vienaldzīgie. Un sākas kazarmu ikdiena... Nezinu, vai spāņu valodā ir apzīmējums vecajam krievu vārdam ģedovščina, ko mūsu mēlē ierasts tulkot kā ārpusreglamenta attiecības, bet viss romāns vairāk vai mazāk vēsta tieši par tām. Pamazām, pamazītiņām kopā ar baru pārbijušos un agresīvu pusaudžu varam izdzīvot līdzi katrai dienai. Tik patiesi viss, iespējams, liekas tāpēc, ka arī pats Mario Vargass Ljosa ir beidzis karaskolu un pats atzīst, ka viņā ir daļiņa no katra grāmatas varoņa. Pirmā mīlestība, pirmā atriebe un pirmā nodevība mijas tik ikdienišķi, kā tas tiešām arī dzīvē mēdz notikt. Katrs puisis izdzīvo savu iekšējo pasauli, pēc iespējas mazāk no tās cenšoties demonstrēt citiem, un tā rodas maskas — nepakļāvīgais un uz kompromisiem nespējīgais Jaguārs, klusais cietējs Vergs, dzejnieks Alberto, kurš sacer pornogrāfiskus stāstiņus, lai izpatiktu biedriem, nezaudējot visu pašcieņu, bravūrīgais āksts Boa, kurš atslābinās tikai naktīs, kad slepeni samīļo pieklīdušu krančeli. Un virsnieki, kas spējīgi gādāt tikai par to, lai kadeti laikā izpildītu uzdoto. Kazarmu dzīves savdabīgā kārtība viņiem ir noslēpums līdz brīdim, kad notikušas traģēdijas iespaidā viens no puišiem sāk runāt. Apmācību laikā bojā ir gājis viens no kadetiem, un neviens īsti nesaprot, kā tas varēja gadīties, lai gan oficiālajā ziņojumā ir skaidri norādīts, ka tā ir puiša paša vaina. Satriecoša ir saruna starp dzejnieku Alberto un virsnieku Gamboa, vienīgo, kuram šķiet, ka puiša sūdzība par iespējamo slepkavību atriebes nolūkā ir vismaz pārbaudāma. Virsnieks atzīstas, ka neatceras mirušo puisi pēc izskata, lai gan zēns skolā mācījies trīs gadus un pēc pāris mēnešiem būtu to pabeidzis. Te, tāpat kā valstī kopumā, notiek cīņa par izdzīvošanu un ne tikai — kurš izdzīvos labāk, ērtāk, smalkāk, galu galā. Kurš būs tas, kuram piederēs spožie uzpleči un brīvība? Un kāpēc tāda brīvība vispār vajadzīga, ja katra sapņos un ilgās tai ir cita seja? Vienkāršāk ir būt tādam kā visi. Darījums ar sātanu ir darījums ar pašu dzīvi. Un puiši cenšas. Izdzīvo un aizdzīvo tālāk — kā pats autors, kuram skola ir bijusi vien iesākums ceļā uz pašizziņu. Kā daudzi citi, kas, iespējams, tagad vada Peru armiju. Bet Leonsio Prado Militārajā skolā pie vārtiem vēl joprojām sēd kucīte Malpapeada un, asti luncinot, sagaida jaunos kadetus.