Izstādes nosaukums Tā pati ainava dots kādai 2004.gadā tapušai gleznai, kurā pret zeltainu, saules piestrāvotu mākoņu fonu izslējies vientuļš, majestātisks koks. Acīmredzot šis moto norāda uz vietas un motīva sekundāro lomu — ainava vienmēr tā pati, pilsētā vai laukos, ar cilvēkiem vai bez, pievilkta tuvplānā vai panorāmiski attālināta. Purmali turpina valdzināt redzamā pasaule (tāds bija nosaukums arī lielajai izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2004.gadā), kurā viņa joprojām balansē starp kvazidokumentālu realitātes kadrējumu un aranžētas noskaņas efektiem. Pirmajā stāvā, gluži kā norādot uz lauku vides nemainīgo pamatu, kam tad seko urbānā "virsbūve", var kavēties tīkami lakoniskā dabas pasaulē, kur objektu skaits arvien sarūk, piemēram, aprobežojoties ar debesīm, zemi un koka siluetu (Vasara 2, 2006) vai pat blīvi zaļu lapotnes masu, kur iezīmējas tikai nedaudzi robaini debesu zilgmes pleķīši (Vasara 1, 2006). Milzīgo sarkano magoņu tuvplāni (Vasara 3, Magoņu lauks 2, 2006) var likt aizdomāties par amerikāņu mākslinieces Džordžijas O"Kīfas darbiem, kā tas arī uzsvērts izstādes anotācijā. Patiešām, Kīfas 20.gadu ziedu gleznojumi (Magone, 1927 u.c.) vedina uz pārsteidzošām paralēlēm. Tomēr Purmale ir krietni vairāk poētiski gleznaina, mīkstinot zieda sastāvdaļu šķautnes, kā arī ainaviski konkrētāka — aiz ziediem var nojaust arī dārzu, kurā tie auguši. Kāds, iespējams, jauns pavērsiens iezīmējas darbā Privātā ainava (2008), kurā redzam ne vienkārši maigas miglas ietītu skatu, bet senas fotogrāfijas simulāciju — divus bērniņus, kuru iztēles ainu lineārie elementi uzslāņojušies gleznotās ainavas atmosfēriskajai dūmakai. Otrajā stāvā aplūkojamo dejotāju tēli kļuvuši dramatiski saspringtāki, it kā notverti neiespējami straujā kustības mirklī (Lidojums, 2008), bet krītošās sarkanā tērpa bārkstis kopā ar figūras pozu pat uzjundī asociācijas ar kaislību, noziegumu un asins straumi (Balleto 3, 2008). Savukārt pilsētas skati īpaši izceļ nejaušā kadrējuma principu, kad, šķiet, fotoaparāts "nospiedies" ne gluži īstajā mirklī, notverot tūristu autobusa sānu (Vēl viena ainava, 2008), kāda auto aizmuguri un pāris figūru fragmentus (Ainava 3, 2007) vai juceklīgu ņirboņu kaut kur lidostā, kur vienīgie stabilie elementi ir norādes uz piedāvātajiem pakalpojumiem (Klusa nakts, 2008). Absinta dzērāji (2007) toties ir tēma ar savu asociāciju bagāžu mākslas vēsturē — slavenākais laikam būs francūža Edgara Degā 1876.gada darbs Absints, kurā attēloto personāžu (aktrises Elēnas Andrē un mākslinieka Marselīna Debutēna) vienaldzīgie, sevī iegrimušie tēli savulaik tika uztverti kā demoralizējošs piemērs Parīzes bohēmas kultivētajai atsvešinātībai un dzēriena velnišķīgajai ietekmei. Purmales tipāži, tai skaitā daudzkārt portretētais Miervaldis Polis, arī var šķist gana rezignēti, lai gan spilgti sarkano un zilo toņu dejas ar gaismas atspīdumiem vairāk uzsver pilsētas nekad nerimstošo dinamiku un neatslābstošo enerģiju.
Tā pati Purmale
Līgas Purmales personālizstāde Tā pati ainava. Rīgas galerija, līdz 29.novembrim Līgas Purmales gleznu rudens izstādes Rīgas galerijā šķiet tikpat regulāras kā paša rudens atnākšana. Māksliniece čakli variē gan sen aprobētās lauciniecisko miglas ainavu noskaņas, gan salīdzinoši nesen rastos urbānos motīvus; līdzās šā gada gleznām ir arī dažas agrākas, tāpēc izstādi nevar dēvēt gluži par jauno darbu skati.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.