Viņas ir dzīvas. Varētu jau piekrist, ka tās tiešām ir skulptūras — ir novērojams gan apjoms, gan forma un masa, — viss, kas formāli klasificē šos mākslas/estētiskos objektus kā tēlniecību jeb skulptūru. Un tomēr. Diez vai jūs iedomāsities, ka bārdains vīrs, kam visos dabiskajos galvas caurumos saspraudītas kancelejas preces (šajā mākslinieciskajā komplektā ietilpst — acīs fotofilmu plastikas kārbiņas, ausīs flomāsteri, mute sakņopēta ar skavotāju, degunā pildspalvas utt.) varētu saukties Mirklīgā skulptūra (1997). Vai cita — glaunā parketā spīdošas izstāžu zāles vienā kaktā uz bēbīšrozā tapešu fona stāv pabaigs milzoņa izmēra bumbveidīgs cilvēks zaļā, kā teiktu Zābers, "žaķetē", melnās ūzās, sirmu galvu, un šiltīte vēsta, ka tas ir Mākslinieks, kurš aprijis pasauli (2006).
Smieklīgi, ne?
Austriešu skandalozais "skulptors" Ervīns Vurms (tulk. — tārps, 53 gadu vecs) gandrīz ar izsmieklu komentē: "Nu, tas noteikti neesmu es, bet vispār jau tipisks mākslinieks — viņš domā, ka cenšas citiem izskaidrot pasauli, tāpēc vispirms viņš to ir apēdis un tagad nu spļaus ārā baigo patiesību! Smieklīgi, ne?" Vai cita antropomorfa forma — Resnā mašīna (2001): "Šitā ir baigi līdzīga savam īpašniekam — reku, uz foto ir (Vurms rāda, atvainojos, tipisku briļļainu Vīnes klerku rozā kreklā un melnā "siļķītē", kurš acīm redzami sirgst ar aptaukošanos). Bet automobilis taču ir cilvēka labākais draugs, un tāpēc šī mašīna lišķīgi pielāgojusies savam saimniekam — dikti miesās izplūdusi. Tā kā auto "skelets" tomēr ir bleķa, tad viņa aptaukojusies tikai tur, kur metāls ļauj, un sanāk, ka lukturi, numurs, lampas ieķepušas metāla miesā. Re, kā tiklīdz viņa aptaukojās, mašīnai parādījās individuāli vaibsti, seja, un es vēl nolēmu bišķiņ papildināt viņas personību ar mūziku un balsi — šī zemā seksīgā toņkārtā pavedinoši dūdo, ka narkotikas lietot varbūt nemaz nav tik slikti (smejas). Vai kniebties Vīnes parkā uz soliņa. Tādas runas, skaidrs, galīgi nepiestāv mašīnas īpašniekam, kārtīgam pilsonim. Vai uzdzied kaut ko."
Vēl bija tāda "dzīvā skulptūra" — Inspekcija (2002). Vurms nekaunīgā veidā uzmācās Vīnes (vēlāk šo plastisko akciju atkārtoja Tokijā, Ņujorkā, Berlīnē, Telavivā) kafejnīcas apmeklētājiem — piemēram, dāmām bāza galvu džemperos pie krūtīm un ošņāja. Mākslinieks komentē: "Tā bija mana instrukciju sērija, kā būt politiski nekorektam. To varēja izlasīt kafejnīcas ēdienkartē, kas šeit notiks. Bet cilvēki jau nepievērš uzmanību tādiem sīkumiem — ā, viņi domā, atkal kaut kāds mākslinieks taisīs pekstiņus! Man tas bija protests pret amerikāņu demokrātiju — viņu nekaunību bāzt degunu visos caurumos bez prasīšanas. Visur piedalīties, visus komandēt."
Vurms piebilst, ka darbojas kā pavedinātājs — "kad es strādāju kopā ar svešiem cilvēkiem, cenšos nojaukt barjeru, kas viņus aiztur izšķirties par labu savai artistiskajai brīvībai — es tiešām ticu, ka tāda mājo katrā no mums. Uz izstādēm taču nāk dažādi cilvēki — kāda meiča, kas sapņo kļūt par modeli, bet viņai līkas kājas, kāds bomzis, kam piedalīties akcijā nav tikai iespēja par velti iešņabot, bet zināmā mērā kompensēt to sociālo netaisnības sajūtu, kuru viņš sevī nēsā. Vai atnāk kāds jauns bankas ierēdnis, kurš domā — nu, es piedalīšos mākslas akcijā, un tas tik būs kruti! Jo arī viņš jau diez ko neatšķiras no tā bomža, tāds pat cilvēks ar nebrīves kompleksiem vien ir."
Absolūti netalantīgs
Vaicāts, vai taisnība, ka viņu, tagad vienu no starptautiski slavenākajiem austriešu māksliniekiem, neuzņēma Vīnes Mākslas akadēmijā, Vurms nosmejas — "tā ir tik nodrillēta tēma, jā, es tiku atzīts par "absolūti netalantīgu". Bet es centos iekļūt gleznotājos, un varbūt man tiešām kādas skrūvītes šim arodam pietrūkst. Toties ar prieku mani uzņēma tēlniekos. Jo es laikam viņiem piedāvāju svaigu skatienu uz skulptūru — mana eksāmena darba ideja bija "cilvēks, kas zaudē svaru — sociālā skulptūra". Iespējams, mani skolotāji ātrāk par mani saprata, ka es neprotu domāt divās dimenisjās, ir tāds optisks defekts. Sitos ar nabadzību, un par materiāliem skulptūrām derēja viss, ko uz ielas var dabūt — smiltis, drēbes, pudeles, putekļi (ļoti pazīstamas Vurma skulptūru sērijas ir Svīteris kā plastisks process, 2000, un Cilvēki, kas mugurā uzvilkuši/apģērbuši savas mēbeles, 2006).
Tā es turpinu — pētu, kā plastiski mainās visdažādākās formas, sākot no "sociālā svara", kuru, teiksim, kāds politiķis ieņem sabiedrībā, beidzot ar vīrieša krāniņu, kas taču arī ir skulpturāls veidojums, kurš visu laiku mainās (Vurma slavenās skulptūras Metre Etalon, 2002, kur vīrieša locekli varēja izmērīt ar oranžas atkritumu lāpstiņas palīdzību, simtiem plastmasas šķipelītes karājās Vīnes publiskajās tualetēs pie sienām leģendārā Marsela Dišāna darba Pisuārs stāvoklī — N.N.)"
Vai šis ekscentriskais mākslinieks ir sociāli kritisks? Jaunībā bijis "ļoti kreiss, pat radikāls", pēcāk tapis par zaļo, tomēr, kā jau ar vairumu no mums notiek pieaugšanas procesā, "atmetis ilūzijas", un var atļauties kritizēt Jozefa Boisa "lēto sociālo simbolismu, kurš mani sajūsmināja piecpadsmit gadu vecumā". Arī saistību ar Vīnes maģisko reālismu (specifiska sirreālisma skola — N.N.) un akcionismu Vurms noliedz: "Es negrasos iztaisīties par brīvības cīnītāju, kas grauj konsumērismā un mietpilsonībā ieslīgušo pilsoņu morāli. Jo uzskatu, ka pamatā katram cilvēkam jau instinktu līmenī ir pilnībā skaidri priekšstati par labo un ļauno, vajag tikai sekot tiem."
Taču tas neliedz Vurmam mesties izaicinājumos un, piemēram, Hermes modes namam, pēc veiksmīgās sadarbības ar Mirkļa skulptūru sēriju (1997 — 2002), piedāvāt svaigu konceptu veļas reklāmas kampaņai: "Hermes veļas reklāmas vienmēr bijušas ekskluzīvi šikas un greznas līdz nemaņai — ar Klaudijas (Šīferes) un Sindijas (Kraufordes) ķermeņu piedalīšanos. Tīrākais luksuss. Es piedāvāju fotogrāfēt lētu pornofilmu aktrises un dārgos Hermes zīda uzvalkos tērptus vīriešus, kas uz viņām Hermes apakšveļā un lakatos lūkojas kā badīgi suņi. Modes nams atteicās no šīs idejas, taču, cepuri nost, samaksāja visu līgto honorāru. Tas pavisam nebija maziņš."
Tagad mākslinieku fascinē ideja par nekustīgiem cilvēkiem: "Ja es stāvēšu, piemēram, kādā Vīnes ielu krustojumā stundu nekustoties, šo procesu un visu, kas apkārt tam notiks, fiksēšu video, tā būs brīnišķīga skulptūra, vai ne?" Vurms zina, ka cilvēka smadzenēs tas ir ieprogrammēts "no dabas" — ilgstoši vērojot nekustīgu priekšmetu/ķermeni, mēs visi piešķiram tam mistisko darbību/kustību. Psiholoģijā to dēvē par Vorhola imaginārās monumentalitātes principu, jo pirmoreiz mākslinieks "kustību nekustībā" atklāja un fiksēja savā četru stundu filmā par "nekustīgo" Empire State Building ēku.