Tas ir ļoti intīmi

Kā izlēmāt iestudēt Latvijas Nacionālajā teātrī? Piedāvājumi iestudēt ārzemēs bijuši daudz, bet vienmēr arī daudz darba Maskavā. Kad Ojārs Rubenis atbrauca uz Maskavu un spriedām par teorētisku iestudēšanas iespēju, viņš minēja darbu, par ko tobrīd domāju. Tas man likās tik savādi — ka mums tā saskan. Galu galā, kāpēc ne? Rīgā nebiju bijis. Tagad esmu otro reizi, doma man patīk arvien labāk. Esmu pieradis pie māksliniekiem, ar kuriem strādāju, šeit būs nepazīstami cilvēki. Kā panākt, lai darbs nebūtu tikai režisora viesizrādes, bet radošs process? Tur jāpiestrādā.Ko iestudēsiet? Pagaidām tas ir noslēpums. Bet iestudēšu drīz — 2009.gada beigās.Sākāt sarunu par nacionālu teātri. Ko jūs ar to saprotat? Piemēram, Rīgas teātri visi ir nacionāli. Vai tad ne, ja valsts tos finansiāli atbalsta? Man liekas lieliski, ka Nacionālajā teātrī izrādes tiek titrētas krieviski. Ceru, mana arī. Iestudēšu krievu klasiku, un būtu lieliski, ja uz Latvijas Nacionālo teātri ietu arī krievu skatītāji. Ja viņiem būtu iespēja. Tieši ar to kultūrai jānodarbojas — jāvieno cilvēki, nevis jāšķir. Tas pats, protams, attiecas arī uz Krievu teātri – izrādes jātitrē latviešu valodā. Tas man liekas pareizi, ja valstī ir dažādas valodas. Tas taču neapdraud ne nacionālo ideju, ne kādas grupas tiesības. Tieši otrādi — tā ir demokrātija. Kas šodien ir nacionālais teātris? Neesmu drošs. Protams, teātris, kas saistīts ar valodu. Bet ja operā dzied itāļu valodā, vai tad iestudējums nav nacionāls? Vai Rīgas Krievu teātris piederīgs Krievijai? Nē, tā ir Latvijas vēstures, mūsu laika daļa.Vai eksistē nacionālam teātrim specifiska estētika? Jā, noteikti, jo ir nacionālas īpašības. Itāļi uz skatuves kliedz, un tas ir normāli, jo viņi ir emocionāli. Krievi arī reizēm kliedz. Bet kliedzošu lietuvieti, zviedru vai dāni grūti iedomāties. Latvijā, piemēram, ir attīstīts sadzīves kultūras līmenis — nav uzkrītoši neglītu celtņu vai interjeru. Viss šķiet estētiski pārdomāts, un jāpieļauj, ka tā ir tautas raksturā sakņota vizuālā kultūra. Nezinu, vai latviešu kultūra ir laukos vai pilsētā bāzēta, bet... Liekas, ka saknes, dvēsele tomēr ir laukos — māju kultūra, tas, ka šeit mīl dabiskus materiālus... To redz, un man tas ir tuvs, jo man patīk lakonisms. Tas, protams, šeit iestudējot jāņem vērā. Domāju, ka skatītāju interesētu mākslinieka teātris, kas veidots vizuālām zīmēm.Kas jums kā radošai personībai šķiet interesants, iestudējot sev nepazīstamos apstākļos? Interesanti mēģināt to, ko vēl neesmu darījis. Varbūt neiznāks. Pret to neviens nav apdrošināts. Teātris — tas ir ļoti intīmi. Vajag, lai ar to nodarbotos cilvēki, kas cits citu izjūt, cits citam uzticas. Tas ir kā sekss. Ja cilvēki nav gatavi cits citu dzirdēt, ja eksistē siena, nesanāks. Tāpēc man svarīgi saprast, ar kuriem aktieriem es varu strādāt. Kopdarbs tomēr saistīts ar noslēpumu, jo teātris ir vēstījums, ko iesvaidītie sūta citiem iesvaidītajiem. Tie, kas atrodas uz skatuves, faktiski ir kulta priesteri, un viņiem jārunā par ļoti nopietnām, dziļām lietām. Es esmu pret izklaides teātri. Tam ir tiesības eksistēt, bet… Izklaides teātris vienmēr zaudēs kino vai televīzijai. Mani interesē emocionāls teātris, teātris — noslēpums, atmosfēras un vizuāls teātris.Kāpēc, jūsuprāt, šodien pastāv teātris? Un kādi jautājumi jūs pašu teātrī interesē? Teātra mērķis ir komunikācija. Laikā, kad komunikācija brūk, kad pasaule drūp mazos fragmentiņos, teātris no atlūzām ceļ, veido attiecības. Ja teātris ir izklaidējošs, attiecības tiek veidotas ar cilvēku masu. Tad teātrim katrs atsevišķais cilvēks zālē nav interesants. Ja teātris ir māksla, tas runā ar katru cilvēku zālē personiski. Strādā tieši ar jūsu smadzenēm, jūsu sirdi. Un tad cilvēkus var mainīt. Mani interesē tās izrādes, kas maina cilvēkus. Izrādes, kurās es cenšos saprast, kādas ir manas attiecības ar pasauli vai sevi.Tātad cilvēks gan kā garīga būtne, gan… Gan fiziska, sociāla. Noteikti. Es to neatdalu. Teātrī man liekas svarīgi pētīt cilvēka garīgo pirmsākumu, mistisko dabu. Arī miesisko dabu, kas padarīta par tabu — reti tai pievēršas nopietni. Sociālie jautājumi… Teātrim ir tik daudz iespēju, tik daudz veidu, kā runāt ar cilvēku par būtiskām lietām. Tādēļ man liekas, ka teātris ir būtiskākā māksla, kādu cilvēks radījis.Vai jūtat, ka piederat kādai teātra tradīcijai? Sāku just. Agrāk nejutu. Skatos vācu teātri, un man pēkšņi liekas, ka piederu šai tradīcijai. Taču reizēm skatos krievu un domāju, nē, šai ne. No vienas puses, man tuvs aktiera teātris. Tas ir, es neprotu taisīt izrādes bez aktieriem, un šajā nozīmē es sevi izjūtu kā krievu teātra tradīcijas daļu. Krievu teātris jau nopietni nodarbojas ar aktierskolu. Jāsaka gan laikam — nodarbojās. Tagad vairs ne, ir problēmas. Bet man tuvi arī XX gadsimta beigu Eiropas teātra sasniegumi — vācu konceptuālais teātris, vizuālais teātris, formas teātris. Mani interesē atrast veidu, kā šīs abas puses savienot. Atrast vietu aktierim režisora teātrī. Veiksmīgākās teātra idejas un projekti jau veidojušies tieši uz šķautnes, kur saskaras aktiera eksistence un režisora ideja. Režisora teātris man tomēr liekas viens no izcilākajiem XX gadsimta mākslas atklājumiem. Idejai, ka režisors vispār ir un ka tieši viņš ir izrādes autors, jau nav pat simt gadu. Doma gan, starp citu, pēdējā laikā tiek pakļauta revīzijai. Visi saprot, ka režisors ir nepieciešams, bet viņa loma tomēr periodiski mazinās.Kuri režisori uz jums ir atstājuši vislielāko iespaidu? Savā laikā Jurijs Ļubimovs un Taganka. Savā laikā Anatolijs Vasiļjevs un viņa teātris. Pjotrs Fomenko ar dažām izrādēm. Ginkas… Ievērojamākie vārdi krievu režijas teātra vēsturē, tie jau nemaz nevarēja neiespaidot. Diemžēl esmu redzējis maz Efrosa izrāžu, no Tovstonogova — faktiski tikai sliktās... Neesmu jau vēl tik vecs. Milzīgu iespaidu uz mani atstāja Vilsona, Mnuškinas izrādes, bet Persifals un Lepāžs — viņi gan iespaidoja, gan iespaido aizvien. Protams, tie ir uzvārdi, kas vispār ir principiāli svarīgi laikmetīgā teātra attīstībai. Jaunākus zinu sliktāk, katru dienu jau uz teātri neeju. Tas gan, neesmu Kastorfa pielūdzējs. Atzīstu, ka viņš ir nozīmīgs mākslinieks, bet ne man. Mani režisori ir Persifals un Martālers. Kastorfs ir idejas teātris, teātris, kas cīnās pret buržuāzisko iekārtu. Es to atbalstu, bet vizuāli, man šķiet, viņš iekrampējies vienā paņēmienā, ko izmanto gadiem. Bet tas, protams, ir viņa paņēmiens. Nenosodu, taču emocionāli mani skar Martālers. Vācu teātris, bez šaubām, pašlaik ir labākais pasaulē.Tātad jums nepieciešams, lai teātris pārsteigtu. Absolūti. Teātris jau vispār strādā ar iespaidiem. Vai nu pārsteigums, vai naids, vai sajūsma — nav pat svarīgi kas, taču teātrim jārada iespaids, kas saglabāsies gadiem. Tikai tad ir jēga to apmeklēt.Kāds režisors esat pats — diktators, komandas spēlētājs…? Diktators neesmu. Man nepatīk teikt — tu stāvēsi te, tu te… Svarīgi, lai aktieris radītu kopā ar mani, piedalītos. Bet… Aktieris brīvprātīgi deleģē režisoram tiesības veidot izrādi. Tas ir kā demokrātijā — ir vienošanās dzīvot sistēmā ar konstitūciju, un mēs daļu savu tiesību atdodam citiem, kas nodarbosies ar tiesas spriešanu, lems likumus, kuriem mēs pakļausimies. Brīvprātīgi. Neesmu totalitāra teātra piekritējs, jo man liekas, ka tas aiziet pagātnē kopā ar totalitārām sistēmām. Teātris vienmēr ir sava laikmeta daļa. Arī izcilais krievu režijas teātris lielā mērā bija Padomju Savienības totalitārisma daļa. Kas būs tagad? Krīze, kas pašlaik ir krievu teātrī, ir saistīta ar pārejas situāciju. Mēs vēl neesam sapratuši, kur esam nonākuši, kas ar mums notiks. Teātris ir tieši tikpat apjucis kā sabiedrība, kas vēl sevi nav apzinājusies. Domāju, ka teātris atradīs augsni, lai atspertos, kad sabiedrība to atradīs. Vācu teātra uzplaukums, piemēram, tieši ir saistīts ar precīzi valstiski noformulētu sabiedrību, definīcijām un preferencēm — mēs, lūk, izvēlējāmies šo, tāpēc par to arī domājam. Tad parādās arī nepieciešamība šo ceļu atspoguļot mākslā. Krievu teātra priekšrocība ir, ka tas vēl attīstīsies, varēs piedāvāt interesantus atradumus. Vācu teātris, baidos, šobrīd atrodas tik augstā attīstības pakāpē, ka tālāk būs tikai kritiens. Diemžēl. Viņiem tagad zelta laikmets.Krievijas teātris vēl aizvien ir salīdzinoši slēgta vide. Tā ir pašu vaina. Krievu teātrim ir snobisks uzstādījums. Bieži saka — mēs esam labākie pasaulē, neko citu negribam zināt. No otras puses — tas ir bizness. Krievu teātrim, piemēram, MHAT, kur es daudz strādāju, nekur nevajag braukt. Katru dienu trīs zāles ir līdz griestiem pārpildītas. Biļetes ir dārgas. Rīgā, piemēram, cik ir skatītāju? Miljons? Divi simti tūkstošu? Tātad vajag meklēt vienmēr jaunas auditorijas. Krievu teātrim nevajag jaunu skatītāju, jo mums ir daudzi miljoni, kas iet un skatās visu, ko tik liek priekšā — labu, sliktu… Tieši tā ir krievu teātra problēma — skatītāji patērē jebko. Reizēm skaties un domā — nav vispār iespējams tik slikts teātris! Bet skatītāji maksā, aplaudē. Pazīstami ārzemēs ir atsevišķi festivālu projekti. Dodina teātris, piemēram, daudz braukā, tāpēc viņu zina. Fomenko brauca, kamēr viņam nebija savas ēkas. Jo — ja teātrim ir ēka... MHAT, piemēram, ekonomiski nav izdevīgi braukt uz festivāliem. Manas izrādes bieži aicināja. Eju uz direkciju, prasu — palaidiet, lūdzu, mūs uz festivālu. Nē, nelaidīsim. Jo izrādēs ir nodarbināti labākie teātra aktieri, nevar spēlēt repertuāru. Bet naudu, ko maksās festivāls, nevar pat salīdzināt ar peļņu, ko gūs teātris nekur nebraucot. Paradoksāli. Tāpēc par krievu teātri pēdējā laikā ārzemēs nerunā. Un ir jau arī krīze — tāpat interesanta maz. Teātris gatavojas revolūcijai vai stagnē? Man liekas, stagnē. Man patīk revolūcijas, man patīk mainīt. Gribētos, lai teātris neļautu pie sevis pierast. Visbriesmīgākais, kas var notikt, ir neuzbrukšanas konvencija starp skatītāju un skatuvi. Tas ir — skatītāji precīzi zina, kādam ir jābūt teātrim, un viņi šajā gaidu režīmā jūtas ļoti ērti. Šāds komforts traucē cilvēkam attīstīties. Aktieri savukārt zina, ko skatītāji grib. Abas puses gūst baudu no tā, ka ir garlaicīgi. Man liekas, ka konvenciju visu laiku vajag mainīt, ka skatītājam teātrī nedrīkst ļaut justies ērti. Mainīt cilvēku — šo uzdevumu teātris var īstenot tikai "ne īpaši komfortabli" režīmā. Kad cilvēks domā, tas nav komfortabli, un teātris nav vieta, lai justos ērti, jo te cilvēks sevi pārbauda, strādā ar savu personību. Ērti ir spa, piemēram. Teātrī jau arī ir tāds spa — kaut kas smuks, kaut ko dzied. Tu smejies, ir labi. Nekas tevi neskar. Izej no teātra un uzreiz aizmirsti.Jūs daudz iestudējat kā klasiku, tā laikmetīgo dramaturģiju. Jā, katru gadu noteikti iestudēju ko no laikmetīgās dramaturģijas. Obligāti. Ar laikmetīgo dramaturģiju strādāt ir teātra uzdevums, misija — meklēt, izvilkt uz skatuves, strādāt ar dramaturgiem. Bez tā teātrī nav iespējama attīstība. Arī režisoriem, aktieriem. Tikai laikmetīgā materiālā, lai cik dīvaini nebūtu, var atrast jaunu valodu. Darbs ar klasiku, protams, ir svarīgs un skaists, bet tā ir interpretācija, sacensība — kāds režisors iestudēja šitā, bet es iestudēšu tā. Ja paņem jaunu lugu, ko vēl neviens nav iestudējis, ar to pilnīgi citādi strādā. Tas ir ļoti interesanti. Kuri laikmetīgie dramaturgi jūs interesē? Tie paši, kuri citus. Daudz jau viņu nemaz nav. Par to vienmēr visi īd — cik maz dramaturgu... Bet viņu jau nemēdz būt daudz, viņi ir vienā eksemplārā, unikāli. Tāpat kā labi aktieri, komponisti. Paradoksāli, tāpēc es pašlaik strādāju ar laikmetīgiem komponistiem. Mani interesē laikmetīgā akadēmiskā mūzika, liekas svarīgi to propagandēt. Daudz strādāju ar laikmetīgām operām, pēdējā laikā katrai izrādei noteikti piesaistu interesantu komponistu. Tas šķiet svarīgi.Kāpēc? Cits līmenis, cita pasaule — ne verbāla. Valodā ir krīze — tai neviens vairs netic. Visi ir noguruši no vārdiem. Bet mūzika ir universāla valoda, kas ļoti interesanti attīstās. Krievijā mums ir vesela jauno komponistu paaudze. Daudzi dzīvo Vācijā, strādā vācu orķestriem, mūzikas organizācijām, bet mēs visiem spēkiem cenšamies Krievijā radīt par viņiem interesi. Piemēram, šogad bija laikmetīgās mākslas festivāls Teritorija, kur es esmu viens no mākslinieciskajiem vadītājiem. Pasūtījām jaunas operas, ko iestudējām Vinzavod telpās, praktiski katakombās, kur kādreiz glabāts vīns. Nebija skatuves, krēslu, skatītāji staigāja apkārt. Bija interesanti. Ceru, ka to turpināsim. Mūzika teātrim nekad nenāks par ļaunu. Ne fona mūzika, bet... Esmu devis sev vārdu, ka manās izrādēs fonogrammu nebūs. Man ir dziedātāji, orķestris. Tas man liekas būtiski, jo tā mēs dodam iespēju komponistiem ietekmēt teātri. Meierholda, Staņislavska laikā krievu teātri ietekmēja izcili komponisti — Šostakovičs, Prokofjevs. Visi mūsu lielie komponisti ir strādājuši teātros. Arī tagad to vajag. Vai neuzticēšanās vārdam vēl aizvien pieder pie aktuālākajiem jautājumiem teātrī? Nē, situācija mainās. Bet man ir nosliece… Varbūt nav pareizi teikt, ka visi neuzticas vārdiem. Varbūt es neuzticos. Un personiski es tiešām neuzticos, jo vārdi man liekas nolietoti. Gribas tikt dziļāk, citā līmenī. Mēs visi zinām, kā iedarbojas vārdi. Bet kā iedarbojas skaņa, dīvains troksnis, metronoma skaņa vai bērna kliedziens uz ielas? Vai trokšņi, ko dzirdam aiz loga… Mēs tam pieslēdzamies, bet ne ar apziņu. Ar sirdi. Vārdi ceļo cauri smadzenēm, kas arī, protams, svarīgi, bet reizēm nepieciešams mainīt veidu, kā organisms uztver emocijas. Tā nav valodas dekonstrukcija. Man vispār šķiet, ka dekonstrukcijas jēdziens beidzot būtu jāliek mierā. Valodas sagraušana… Vajag atvadīties no postmodernisma, aizmirst par kolāžām, eklektiku. Patlaban ir lakonisku, bet vienotu izteikumu laiks. No nulles veidotu. Jāpārtrauc vienreiz rakties tajā milzīgajā estētiskajā kaudzē "XX gadsimts". Viss, ko no tā varēja paņemt, ir paņemts. Tagad jārada XXI gadsimta māksla. Tā var dzimt, balstoties zināšanās, kas bija agrāk, bet tai ir jābūt jaunai, tīrai. Jo publika, kas ies uz teātri, ir jauna publika. Kontakts jāmeklē ar tiem, kam ir 20 gadu. Viņus ir ļoti svarīgi nepazaudēt. Tie, kuriem tagad ir 60, nekur nepaliks. Tāpat ies uz teātri — spļaudīsies, bet ies. Bet šie… Svarīgi, lai viņi paliktu. Jaunajiem jau ir institucionalizēta neuzticība pret visu, ko dara vecāki — es iešu tur, kur viņi neiet, jo es esmu citādāks. Protams, ir vērtības, kas ir kopīgas — kārtīgums, godīgums, uzticība, prāts —, bet publikai, kas visu mūžu gājusi uz teātri, ir ļoti grūti iztapt. Viņi visu ir redzējuši, zina, kā jābūt. Un tad sākas — tajā izrādē bija tā… Rupji runājot, šie cilvēki iedzen teātri stūrī, piespiež taisīt trikus, tikai lai pārsteigtu. Viss jau ir bijis — kaili, apģērbti aktieri, skaļi, klusi, grauta scenogrāfija, laistījušies ar asinīm… Vajag aiziet no šīm sacensībām, darīt kaut ko pavisam jaunu. Tā, lai to nevarētu un nevajadzētu ne ar ko salīdzināt. Lai emocionāli trāpītu un lai nebūtu interpretācijas ambīciju. Es cenšos pārtraukt nodarboties ar interpretējošu teātri.Kas, jūsuprāt, būs jaunā teātra pamats? Teātrī noteikti būs cilvēks, par to nav šaubu. Domāju, ka tajā cilvēkā būs jaunais godīgums. Es nedomāju, ka būs kas principiāli jauns, jo teātris jau ir māksla, kas tiek pārmantota no rokas rokā. Sprādziens teātrī nav iespējams, ja vien nenotiek sociāls sprādziens. Meierholds kā Meierholds radās pēc revolūcijas. Revolūcija bija neaptverams enerģijas lādiņš, kas noveda pie krievu avangarda. Visu saplēsa, no atlūzām radās jaunais. Revolūcija — tas ir ģeniāls projekts. Un, protams, tas ir katra režisora, katra cilvēka sapnis — nonākt tādā situācijā. Taču tas sociāli ir tik briesmīgi... Tāpēc attīstība acīmredzami notiks citādi. Revolūcijas nebūs ārējas kā XX gadsimtā, bet varbūt tehniskas, ar jaunām izjūtām saistītas — ātrumu, informācijas pārraidi, jauniem enerģijas tipiem. Kā mainīgajā tehnoloģiskajā pasaulē atrast vietu cilvēkam — tas, lūk, ir interesanti. Kā lai piespiež cilvēku saglabāt jūtas? Mēs atrodamies gadžetu ielenkumā, tad kur ir mūsu teritorija? Domāju, ka ar to nodarbosies teātris — ar jūtām, ar maņām. Teātris jau ir vieta, kur neredzamais kļūst redzams. Vai tas nozīmē, ka teātris būs elitāra māksla? Bija, ir un būs elitāra māksla. Atšķiras tikai elites slāņa plašums. Dažādos laikos tas ir dažāds. Piemēram, viduslaiku baznīcas mūzika ir neaptverami sarežģīta. Tagad baznīcās skan trīs akordi. Varbūt nezinājāt, bet cilvēce vispār degradējas. Nav nekādu izredžu, ka būs labāk. Būs tikai sliktāk. Kā teātrim, jūsuprāt, uz to vajadzēt reaģēt? Nekādā gadījumā nedrīkst pazemināt līmeni. Esmu pārliecināts, ka teātrim vienmēr ir jābūt augstākā līmenī nekā publikai. Saprotams, ka vispārējai situācijai pasliktinoties, pasliktinās arī situācija teātrī, jo cilvēki, kas tajā strādā, jau ir citi, bet... Varbūt tas pat nenozīmē, ka labāki vai sliktāki, bet iekšēji pavisam citādāki nekā, piemēram, 30.gados. Tas ir tik ļoti redzams… Manam kursam pie MHAT, kur mācās divdesmitgadīgi jauni aktieri, nesen bija tikšanās ar Oļegu Tabakovu, kuram ir 75. Tas bija tik interesanti, jo viņi ir veidoti no dažādiem materiāliem. Pilnīgi atšķirīgi. Viņš uzlika Visocka dziesmas — pats sāka raudāt un viņi arī. Tātad ir kādas arhetipiskas lietas, kas saistītas ar emocijām, ar šķiršanos, sāpēm… Sāpes neviens nav atcēlis. Kādreiz sāpēja, tagad mums tāpat sāp. Un es domāju, ka teātrim sāpes ir vajadzīgas, jo tās mums ļauj atgriezties pie saknēm. Pievērsiet uzmanību, izcilās antīkās traģēdijas, kas saistītas ar sāpēm, ir saglabājušās. Edipa, Oresta, Elektras sāpes mums visiem ir saprotamas.