Televīzijā ieradīsies ministrs

„900 sekundes” ir ļoti labs ziņu raidījums, tas šogad pelnīti saņēmis labākā balvu. Tomēr... arī tam raksturīga no padomju laikiem aizkavējusies bijība, uzmanība un pārmērīgā svarīguma piešķiršana amatpersonām, sevišķi augstām amatpersonām. Neskaitāmi mediju satura pētījumi parādījuši, ka Latvijā medijos dominē oficiozi viedokļi, kuru izvēles pamatā ir amats, nevis zināšanas un kompetence. „900 sekundes”  tam ir labs piemērs. Jā, ministru darbi ir ietekmīgi, bet vai tiešām viņu domas un viedokļi ir paši būtiskākie? Tā vietā, lai saprastu, cik labi ministri strādā, mēs no rītiem saņemam viņu vārdu plūdus pašiem par sevi. Bla bla bla straumē pazūd notikumu būtība, jo žurnālisti koncentrējušies uzklausīt.
Televīzijas raidījuma vadītāji gan vakara, gan rīta ziņu laikā tā arī saka: „Pie mums ieradīsies ... ministrs”. Nevis - mēs izjautāsim, mums interesē ministra viedoklis, mēs esam uzaicinājuši... No diskursa viedokļa šajā frāzē ietekme un vara, lēmuma pieņemšana pārlikta uz ministru. Televīzija vairs nav tā, kas izvēlējās iekļaut ministru savā saturā, bet ministrs izvēlējās ierasties televīzijā un teikt savu vārdu.
Zinu, ka daži to sauks par sekošanu procesam un manu uzmanību par nepamatotu piesiešanos, citi – par sargsuņa funkciju. Nevaru piekrist, runa ir par saņemtās informācijas un viedokļu proporcijām. Ministru viedokļi ir viegli pieejami ,respektabli, tāpēc šķiet, tā ir labā prakse. Nemanot, ka ministri un citi jau sen pakļāvuši medijus tikai savām vajadzībām.
„900 sekundēs” intervijas ar ministriem ir jaukas. Profesionālas. Par aktuālo. Vienlaikus ministri televīziju izmanto kā vietu, kurā demonstrēt savu darbību. Par viņu darba rezultātiem ir grūti spriest, jo par tiem informācijas ir daudz, daudz mazāk. Runas pieslēpušas darbus. Kad darbīgais noskaņojums ir atklāts, izpaliek saruna par ministra atbildību, rezultātiem, rīcību.
Atrašanās televīzijā un aizpildītais ētera laiks piešķir pastiprinātu nozīmi ministra teiktajam, viņš pēc tam iekļūst citu ziņu dienas kārtībā. No politikas viedokļa tas ir prasmīgs uz medijiem centrēts ziņu menedžments. No žurnālistikas viedokļa – tā ir vienveidīgu, vienpusīgu viedokļu dominēšana informācijas telpā.
Nonācis jau tiktāl, ka ministri reizēm aizvieto žurnālistus, kad sniedz aktuālo informāciju no notikuma vietas,  vai tēlo ekspertus, nevis runā par savu kompetenci. Piemēram, ministra Gerharda citāts 12. maija rītā: „Ministrs uzskata, ka patlaban par galveno IKP virzītāju jākļūst ražošanas nozarēm, priecējot pieaugums transporta nozarē. IKP kritums bijis gaidāms jau iepriekš, tomēr tas bijis straujāks, nekā domāts. Valdība IKP plānojusi uzlabot ar virkni pasākumu - tautsaimniecības stimulēšanas pasākumiem, Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošanu, izmaiņām nodokļu politikā un uzņēmējdarbības veicināšanu”. Ministrs it kā uz visu skatās no malas, uzdod visiem kaut ko darīt, kaut kā rosīties, bet nav saprotams, ko pats darījis, par ko atbild. Šorīt Roze gan bija konkrētāks.
Nonākam arī līdz absurdam, ka amatpersonas visas pēc kārtas (ieskaitot Zatleru vakar) izsaka savu sašutumu par ūdens problēmām Rīgā. Tomēr visai īsa ir informācija par konkrētajiem atbildīgajiem un viņu rīcību. Visi ir izmantojuši iespēju izteikties, iekļūt televīzijā, bet problēma palikusi neizskaidrota un neatrisināta. Žēl, ka to uzskata par īsto žurnālistikas praksi un lepojas, ka ministri neatsaka.
Tā mēs visi klausāmies ministros un regulāri piedzīvojam vilšanos, iegūstot sajūtu, ka kaut kas nav īsti labi.
Bet ir jau vēl tādi rīti, kad televīzijā ierodas Kalvītis. Viņš šobrīd nav amatpersona, taču, ja kas svarīgs sakāms par Loskutova problēmām, Kalvītis ceļas agri.