t.t.), pat foršais stila žurnāls _Franks_ svaigākajā numurā intriģējoši apcer laikraksta _Padomju Jaunatne_ fenomenu mūsu „brīvības cīņās”... Nemaz nerunājot par tām Rīgu apsēdušajām pulkajām gastronomiskās ievirzes tusiņu vietām, kuru „modīguma” pamatā likts stilizēts soviet retro. Es nezinu, vai tas, ka daudzi izvēlas dzīvot atmiņās/pagātnē, būtu kas nosodāms. Es zinu tikai to, ka pat mani krievu draugi no Maskavas, kuri savlaik aktīvi ienīda padomju režīmu un jebkurus atribūtus, kas ar to sistījās (es te domāju draugus, kuri patiesi bija radikāli sistēmas pretinieki), nu uz Jaungadu atsūtījuši, lūk, kādu virtuālu sveicienu (sk. foto virs šī ieraksta). Un arī tas ir rādītājs, ka Krievijā par gada _non-fiction_ literatūras žanra bestselleru jau otro gadu kļūst lieliskā žurnālista Leonīda Parfjonova vairāku sējumu albūmu sērija _Namedņi _(par desmitgadēm PSRS, - jau iznākuši 70-tie, 80-tie, 90-tie gadi).Katrā ziņā šī „nostaļģija” ir kaut kas ārkārtēji dīvains.
Izeja? Tā varbūt ir te:
http://www.youtube.com/watch?v=9JeGJI3G4Gw&feature=player_embedded
Tas taču ir tik vienkārši – iekāp un aizlido!