Lūdzu, uz izeju!" Es ātri paķeru no plaukta sieru un atceros, ka mums vajag arī maizi. Apmetu līkumu plauktiem un skriešus dodos uz maizes nodaļu. Tur mani sagaida vēl viens apsargs: "Jūs uz kurieni? Evakuācija!" "Es vēl tikai maizi…" atbildu. Es paķeru maizi un skrienu uz kasi. Pie kasieres vēršas kolēģe: "Slēdz kasi! Evakuācija!" Aiz manis rindā gaida vēl viens vīrietis. Viņš nosaka: "Tak nesatraucieties! Kamēr visus izdzīs, paies vismaz pusstunda... Jūs skaitiet, skaitiet." Aiz kasēm mazo veikaliņu pārdevējas aizvelk metāla žalūzijas. Viņas izskatās pat tādas kā atdzīvojušās — rutīnu ir pārtraucis kaut kas neordinārs. Visi dodas uz izeju, bet tur jau gaida kādi seši policisti, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas. Spīd saule, blakus stāv dažas kasieres, kuras izskrējušas ārā tādas, kā sēdējušas kasēs — blūzītēs bez virsdrēbēm. Viss liekas nedaudz nereāls, kā sapnī. Laikam kāds ir piezvanījis, ka veikalā ir bumba — sagribējās izklaidēties, vai arī kāds skolēns pārbauda savu burvju varu — piezvanīja un tādu troksni sacēla! Nereāli! Es atslēdzu velosipēdu, minu pedāļus un domāju, ka pēdējā laikā man "nereālā" robežas vispār ir nobīdījušās.
Tas notika ļoti vienkārši. Tā, it kā kāds būtu ņēmis un uz galdiņa sajaucis visas figūras, ierasto partiju ("baltie, melnie, baltie sāk") pārvērsdams par tādu, kurā spēle vairs nerit pēc noteikumiem. Bet mēs taču tikai nesen pieradām pie kapitālisma noteikumiem, pie tā, ka profesionāļi ar gudru galvu un prasmīgām rokām šajā pasaulē nepazudīs. Pie tā, ka vajag mierīgi strādāt un atdot kredītus par dzīvokli un par mašīnu. Un ka tad, kad visi strādā, IKP pieaug un ekonomika iet uz augšu. Un pēkšņi izrādās, ka šie noteikumi te darbojas, te nedarbojas. Ka arī profesionāļi kādā brīdī var izrādīties nevajadzīgi. Ka milzīgas kompānijas dažādās pasaules vietās brūk tā, it kā kāds būtu piezvanījis un vienkārši viņiem pateicis: "Viss! Punkts!"
Tajā pašā laikā kāds maina svešas robežas. Cits pēc cita izceļas konflikti, un, kad mēģini saprast, kas tajos īsti notiek, izrādās, ka ir vismaz divas taisnības. Ja ne visas trīs. No televīzijā rādītā un presē rakstītā kaut ko saprast ir ļoti grūti, jo žurnālisti kā kaujinieki ieņem pozīcijas priekšējās līnijās un sāk bliezt cits citam virsū argumentus un pretargumentus. Mēģinājumi tomēr saprast ir atstāti atsevišķu cilvēku ziņā, kuri rakņājas interneta lapās, salīdzina, analizē. Šo cilvēku ir maz, un politikā viņi nopietnu lomu nespēlē. Arī viņiem ir grūti saprast, kur ir informācija un kur — ideoloģiskais ierocis, un kura patiesība ir "patiesāka". Kaut kas ir sakustējies mūsu pasaules tektonikā, kaut kas notiek. Šķiet, ka pat vislielākie spēlētāji — pasaules lielvalstu vadītāji — vairs ne vienmēr saprot, kas īsti. Bet mūsu ierastās realitātes trausluma sajūta, šķiet, ir kļuvusi... arī ierasta. Un kādā brīdī par vissvarīgāko ziņu kļūst tā, ka beidzot koku lapas iekrāsojušās dzeltenas un sarkanas.