Trīsvienības piesavināšanās

Labā ziņa ir tā, ka kinokoncerns Mosfiļm, izmantojot modernākās tehnoloģijas un līdzīgi kā mūspusē ar Jāņa Streiča Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, sācis — un ar valsts prezidenta oficiālu svētību (!) — vērienīgu "nacionālo projektu", laikun naudietilpīgu ķimerēšanos — atjaunot (tātad — priekš svaigām kopijām restaurēt oriģinālo krāsu, attēla kvalitāti un remasterēt Dolby Digital skaņu) studijas vecās filmas un vienlaikus — nacionālās kultūras šedevrus. Kopumā trijos gados iecerēts izglābt no laikazoba katastrofas ap 2000 filmu. Skandāls ap kanonisko svētbildi Pirmie trīs darbi, kas decembrī nonāk uz ekrāniem (turklāt — par skatītājam ļoti draudzīgām cenām, nevis kā k/t Parex Plaza), ir Andreja Tarkovska izcilā vēsturiskā fantāzija par mākslu, varu un pagānismu — filma Andrejs Rubļovs (1966—1971), autobiogrāfiskā meditācija Spogulis (1980) un Sergeja Bondarčuka septiņu stundu kinoeposs pēc Ļeva Tolstoja dižromāna Karš un miers, kas 1968.gadā padomju kino atnesa pirmo Oskaru gada labākās filmas nominācijā. Tikmēr pamatīgs skandāls starp laicīgo un garīgo varu izvērsies ne vairs par interpretāciju, bet gan XV gadsimta ģēnija gleznotāja Rubļova oriģināldarbu — viņa kanonisko svētbildi Trīsvienība/Troica, ko nespēja noklusināt pat Krievijas pareizticīgo baznīcas/KPB galvas — patriarha Aleksija II bēru ceremonija. Citstarp, tieši Aleksijs II arī bija nosūtījis vēstuli prezidentam Dmitrijam Medvedevam, kurā bija paudis "visas krievu baznīcas" kategorisko viedokli par to, ka baznīcas relikvijām jāpieder baznīcai (kas praksē nozīmē kopš boļševiku laika saukļa "zodz sazagto" pretējo — visvērienīgāko, ārkārtā pretrunīgi vērtēto zemju, īpašumu un baznīcas atribūtikas "denacionalizāciju", ko patlaban Krievijā veic pareizticīgo baznīca, kļūstot par valsts bagātāko "privātīpašnieku"). Viņš bija arī lūdzis pavisam konkrētu augstāko varas ešelonu — prezidenta un kultūras ministra Avdejeva kunga personās — iejaukšanos, lai nākamgad 7.jūnijā krievu baznīcas Trīsvienības svētkos atļautu uz trim dienām no Valsts Tretjakova galerijas (VTG) "izņemt" Rubļova šedevru Trīsvienība, lai ar gleznu kā šo pareizticīgo vasaras svētku galveno sakrālo simbolu Piemaskavas pilsētā Zagorskā esošajā Troicas — Sergija lavrā/katedrālē varētu veikt svēto "apkārtstaigāšanas" rituālu. Tieši šis vārds izjaķ dara piesardzīgus VTG vadītājus par KPB patiesajiem nolūkiem attiecībā uz ikonu. Sargā kā dimanta oliņu Tretjakova galerijā visi — sākot ar direktoru un beidzot ar krievu senās mākslas nodaļas vadītāju Ļevu Ļifšicu, iebilst pret gleznas transportēšanu ārpus īpašā gaisa un mitruma režīma, ko spēj nodrošināt muzejs. Lūk, Lifšica kunga stāsts: "Katrs, kas bijis Zagorskā, zina, cik tur visās katedrālēs ir baiss — piesvīdis, svešu izgarojumiem pilns — klimats, īpaši ļaužu masu pieplūduma laikā, reliģiskajos svētkos. Tas Rubļova ikonostass, kas atrodas Troicas — Sergija telpās, viss ir nokvēpis melns — tā ir baznīcas ārkārtēja nevīžība pret šī ģēnija darbu — glezna burtiski iet bojā! Mēs esam Rubļova Trīsvienību kā unikālu darbu restaurējuši par milzu naudu, tas tiek sargāts kā dimanta oliņa, vienreiz gadā to īpašā kapsulā (kiotā) pārnes uz galerijas teritorijā esošo Tolmaču baznīciņu pie tēva Nikolaja, lai ar ikonu veiktu gadskārtējo svētīšanu. Viņš pats šo procedūru uzrauga, kā svētais tēvs smaidot saka — Trīsvienības veselībai tas ir bīstami, bet ne nāvējoši. Godīgi runājot, mani nedaudz kaitina baznīcas nostāja — nākamajā gadā Trīsvienības svētkiem pat nav kāda sevišķa jubilejas gada, lai tik kategoriskā formā — ar sūdzēšanos politiķiem — paģērētu Tretjakova galerijai it kā aizdot ikonu. Es nemaz nerunāju par to, ka šīs gleznas naudiskā "vērtība" ietilpst tajā retajā kategorijā, ko sauc bescennij/bezvērtīgs, nevis kaut kādos tur nieka 200—500 miljonos, nu, kā Luvras Mona Lisa vai ASV Brīvības deklarācija — nacionālās bagātības...". Lifšica kolēģi ir vēl tiešāki — restaurāciju nodaļas zinātniskais līdzstrādnieks Levons Nersesjans: "Kopš ar iepriekšējā prezidenta lēmumu Krievijas pareizticīgo baznīcai tieši uz šādu patriarha sūdzību pamata no muzejiem tika atdotas "baznīcas lietošanā" Borisa Godunova un Fjodora Romanova svētās atliekas (moščeviki), neviens mums nevar KPB paskaidrot, kur šīs vēsturiskās vērtības tagad atrodas, kādā stāvoklī — tā neesot muzejnieku darīšana, oficiāli skan no KPB kancelejas. Baznīcai ir vajadzīgs krietns precedentu dosjē, lai no valsts muzejiem turpmāk pēc pirmā pieprasījuma varētu "izņemt" kultūras vērtības, ko viņi dēvē par "sakrālajiem priekšmetiem". Tas ietilpst rūpīgi plānotā stratēģijā, kā KPB izprot "taisnīgu baznīcas īpašumu atsavināšanu" — restitūciju. Prasība par mūsu Rubļova Trīsvienību ir varas institūciju iecietības testēšana. Drīz sekos arī prasības par Kremļa muzejiem, esmu drošs..." Savukārt KPB runasvīrs arhibīskaps tēvs Vladimirs Vigiļanskis apsūdz muzejniekus "egoistiskā, Dieva gribai netīkamā resoriskā savtīgumā" un vaino Tretjakova galeriju ikonu glezniecības monopolismā, konstatējot, ka "nedrīkst aizmirst, ka tās visupirms ir reliģisko rituālu veikšanai paredzētas baznīcas mantas, visiem pareizticīgajiem nozīmīgi svētumi, tikai pēc tam kultūras un mākslas vērtības. Un lai muzejnieki neaizmirst, ka viņi tikai uz laiku ir padomju varas sazagto baznīcas īpašumu sargātāji...". Dzirdot šo likumīgo tumsonību un lasot decembra Rīgas Laikā publikāciju par Puškina muzejā "sazagto", nudien sāc domāt — johaidī, nevajadzēja gan tam Vīnes Mākslas muzejam atdot Klimta gleznas "likumīgajiem īpašniekiem" — tie tās fiksi uzsita gaisā privātkolekcionāriem un "no tautas" neviens vairs Klimta eleganti zeltzilā mirdzošo Baueres kundzes portreju neredzēs.