Vispirms piedāvāju paskatīties pašiem uz sevi. Nu, tā godīgi un paškritiski. Ko darām paši? Gadās taču, ka dodaties no kroga mājās, līdz apartamentiem vēl kāds gabaliņš, bet spiediens biksēs neliek mieru! Protams, ka jāmeklē tuvākā vārtrūme... Diemžēl secinu, ka patiešām daudzi seko šādai loģikai, jo, pašam dzīvojot netālu no kāda kroga, bieži no rītiem (īpaši brīvdienās) jākonstatē, ka, lai izietu cauri vārtu ejai, jālieto gāzmaska... Jā, jā, arguments jau paliek – mājas stūris nav Brīvības piemineklis! Protams. Taču baidos, ka tūristi Rīgā nezina, cik dārgs un nozīmīgs mums ir šis monuments. Kaut kā nav dzirdēts, ka tiek kārtotas dabiskās vajadzības pie citām (mazāk nozīmīgām) vietām Rītā. Precīzāk – gan jau kas tāds notiek arī tur, taču šīs vietas netiek tā vaktētas.
Skaidrs, ka katrs sevi cienošs latvietis pārdzīvos par tādām nelāgām tūristu izdarībām. Ko darīt? Varbūt mēģināt iegūt kādu efektu! Piemēram, izstrādāt tūrisma maršrutu (skaidrs, ka vairāk noderīgs gados jauniem tūristiem), kura laikā varētu apskatīt Rīgas ievērojamākās vietas un nokārtoties kaut kur no tām netālu (skaidrs, ka tūres laikā pastiprināts dzērienu piedāvājums un patēriņš). Nu, jā, var rīkoties arī pragmatiskāk – izvietot brīdinošas zīmes (tās ir redzētas dažās valstīs Vecajā Eiropā), kas norāda, ka čurāt aizliegt un ka par to draud sods. Un jebkurā gadījumā – katrs tāds sodītais tūrists dod savu atspaidu Latvijas centieniem izķepuroties no ķibeles ar savu nelielu, bet artaviņu naudas soda izskatā.
Tā ka – welcome*!
* Laipni lūdzam!