Tuvu ir Dievs
Kad rīta cēliens ar praktiskiem darbiem beidzies, sākas lūgšanas. Viņi lūdz par pasauli, par mums visiem. Palaikam kāds no viņiem aiziet vēl tālāk kalnos, dzīvo pilnīgā nošķirtībā un vientulībā, pašu saslietās būdiņās. Lai būtu tuvāk Dievam, tālāk no jelkāda pasaulīga kārdinājuma.
Ir agrs pavasaris, kalnos saziedējušas anemones jeb sniega rozes. Starp tām miniatūru ciklameņu purpura pudurīši. Vēl lapas nav plaukušas, vēl zem kājām čab pērnās lapas un gaisma vēl ir pelēka. Zemes ziedu klājiens izskatās mazliet kā nevietā saradies, tāda neapklusināma priecas vēsts, ka daba mostas.
Pie klostera ieejas mūks liek pagaidīt. Viņš iznāk ar pāris nodilušiem lakatiem. Viens jāsien ap galvu, otrs jātin ap vidukli, jo kājās pusbikses. Mūks gaida, kamēr sieviete sevi noslēpj. Pagriezis galvu, skatās sāņus.
Dievnamā neviena nav. Pareizticīgo svētie rāmi raugās no sienu gleznojumiem. Svētais Georgijs un Hincvisi Eņģelis skaistas sievietes veidolā. Deg tievas vaska svecītes. Klusums ir caurspīdīgs. Agri no rīta mūki kalnos saplūkuši anemones un izrotājuši svētbildes. Tomēr dievnamā kāds ir — pavisam klusu un tuvu.
Pēcāk tēvs Stefans uzņem savā mājā. Tā atrodas ciematā, kur viņš būvē bērniem skolu. Ciemats ir ļoti nabadzīgs. Vīrieši tukšiem skatiem sēž māju priekšā. Darba ir tik daudz, cik piemājas saimniecībā. Sievietes neredz. Stefans domā, ka šim ciemam viss vēl priekšā. Skolas celtniecībā ir darbs vismaz pāri desmitiem ciema iedzīvotāju. Ļaudis ir mērdēti un mērdēti — lielvaru cīniņos, politiskās neskaidrībās, sociālos pazemojumos. Daudziem ticība ir vienīgais mierinājums. Tēvs Stefans ir dzīvespriecīgs, klāj viešņai gavēņa galdu un ceļ tajā debesu brīnumus. Glāzēs lej Kahetijas karaļvīnu, ko slavē kā īstenu dievu dzērienu. Nekas te nav nošķirts — viss vienkop. Viņš slavē dievu, maizi dienišķo, vīnu dievišķo, slavē mīlestību, stāsta par skolu, par neseno karu un krievu artilēriju, kas no gaisa metusi bumbas — XXI gadsimtā Eiropas pievārtē, stāsta par ciema cilvēkiem, kurus cenšas izraut no bailēm un apātijas, stāsta par savu klosteri, par mūkiem, kas lūdzas un ceļ celles. Kā klājies tur augšā, kalnos, klostera dievnamā, vaicā Stefans. Bija tāda sajūta, ka Dievs ir ļoti tuvu.
Un tad Stefans stāsta par savu draugu Cotne, kurš dienējis padomju armijā. Viņam kaklā vienmēr bijis mātes dāvināts krustiņš. Un staršina vienmēr licis viņam to krustiņu publiski noņemt, bet Cotne katru reizi tomēr ieradies ar krustiņu. Beigās staršina Cotnem krustiņu atņēmis. Un nākamajā reizē Cotne ieradies uz mācībām ar ap kaklu un uz krūtīm ietetovētu aukliņu un krustiņu. Staršina bijis mēms. Cik tuvu var būt Dievs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.