Mierīgi izcierējot Peitavas ielas 10/12 nama divarpus peles aliņas izmēra istabiņās izkārtoto izstādi Rīgas puika Sergejs Eizenšteins, pirmajā mirklī līdztekus sajūsmai (ka tomēr izdevies ietilpināt tik daudz uzskates līdzekļu ar asociatīvi bagātu informāciju par, iespējams, pasaules kultūras kontekstā visnozīmīgāko rīdzinieku; otrs tāds pēc kultūrkapacitātes smagsvarīguma varētu būt filosofs Jesaija Berlins) dzimst arī baigā cemme — par Latvijas ačgārno kultūrpolitiku, kurā nav atradusies kārtīga mājvieta (muzejs vai vismaz memoriāls dzīvoklis — nu, kaut vai iesākumam šīs pašas teicamās ekspozīcijas veidolā, ko varētu pārcelt uz kādām stacionārām mājām) "vissvarīgākās no mākslām" kino — pasaules reto ģēniju kārtā jau sen ierindotajam izcilniekam "Rīgas puikam".
Tāpēc jau arī neizbrīna paradoksālais fakts, ka atšķirībā no padomju laikiem pat augstskolās gājuši modernie latvieši jauc Eizenšteinu ar Einšteinu, bet lielais vairums vispār nezina, kas tas tāds ir un ar ko viņu ēd. Tieši tāpēc, ka skolās nemāca lepoties ar šai vietai (Eiropas provincei Latvijai, multikulturālajai Rīgai) vēsturiski piederīgajiem, un arī tāpēc, ka pašai valstij — tās kultūrpārraudzības iestādēm — šie senie uzvārdi ir tukša skaņa. Kaut varētu būt zīmols ar starptautisku atpazīstamību, kas, domāju, varētu būt pat finansiāli izdevīgs kultūrtūrisma māneklis, ne mazāk profitabls zīmols kā ģeniālā režisora novatora slavenais tēvs arhitekts — Alberta ielas jūgendstila manierīgo namu projektētājs.
Tā nav nejaušība, ka Kinomuzeja ekspozīcijas koncepta autori un realizētāji (Dita Rietuma, Elīna Reitere, Agnese Zeltiņa, Anna Heinrihsone, Juris Vīgners, Līga Sarkane) izstādes dekorācijā — muzeja telpās iebūvētas jūgendstila dzīvokļa imitācijas neērtos labirintveida interjeros — ir koncentrējušies uz divām vizuāli skaidri taustāmām tēmām: tuvplānu veido Rīgas iespaidi (bērnības jeb pirmo 17 S.E. dzīves gadu), bet kopplānam atstāts īss, koncentrēts Eizenšteina pasaulslaveno filmu "pārlūks", kas interesentiem varētu kalpot par grūdienu uzzināt daudz vairāk par ģēniju, kurš (paralēli ar amerikāni Deividu Vorku Grifitu) pasaules kinematogrāfam radīja to izteiksmes līdzekļu ābeci, bez kuras kino kā mākslas veids vispār neeksistētu. Šis apgalvojums nav krāšņs pārspīlējums, lai provētu "paaugstināt" rīdzinieka Serjožas — šī pūpēdīgā, sprogainam eņģelītim līdzīgā nelaimīgā puišeļa, auklītes Marijas Elksnes mīļsauktā Rorika — nozīmi, kad ģimenes drāmas traumētais bērns vēlāk nobriest, izaug par pasaulē dievinātu un Staļina paranoidāli vajātu slavenu kinorežisoru. Varu tikai iedomāties, cik aizraujošu megaizstādi būtu pelnījis Roriks (turklāt mūsu kinospeciālistu komanda būtu spējīga to sagatavot, ko apliecina Kinomuzejā rūpīgi paveiktais projekts!), ja būtu telpas, kurās izvērst, nu, kaut vai šī raksta titulu — Ūdensvīrs un vardarbības ģēnijs.
Pretrunu plosītais
Jo Eizenšteins tāds bija — pretrunu plosīts mākslinieks, kurš dziļi studēja psihoanalīzi (un sarakstījās teju ar visiem Eiropas slavenajiem psihoanalītiķiem), svēti ticēja, ka varaskāre ir cilvēka bioloģisks instinkts (un pierādīja savās filmās, ka tā tas ir). Tāpēc kā revolucionāru var uzskatīt viņa centrālo kinoideoloģijas dogmatu — ka dzīves realitāti var pakļaut simboliskām, mitoloģiskām, freidiskām eksistences attēlošanas struktūrām (te lieti noderēja pie Meierholda teātra studijās atklātās biomehānikas un atrakciju montāžas metodes, kuras Eizenšteins pārcēla uz kino), ar kurām manipulējot iespējams sintezēt vīrišķo un sievišķo, potenci (varu) ar pakļaušanos (reliģiju), — to visu iespējams ieraudzīt septiņos Eizenšteina pabeigtajos un trīs nepabeigtajos kinošedevros. Ja vien būtu Rīgā vieta, kur tos redzēt (īpaši katastrofāli ir tas, ka Eizenšteina filmas nav iespējams strukturāli analizēt vizuālo mākslu studentiem, jo kopā ar D.V. Grifita Neiecietību, Nācijas dzimšanu, arī S.Eizenšteina Streiks, Oktobris, Bruņukuģis Potjomkins, bet jo sevišķi Tērču pļava, Aleksandrs Ņevskis un Ivans Bargais ir ne tikai modernā kino, bet video jeb t.s. MTV klipu kultūras pamatu pamats un, paldies Dievam, ka Kinomuzeja izstāde dod pietiekami intriģējošu, jo rosinošu, īso ekskursu Eizenšteina kinoestētikā).
Paralēle ar Grifitu
Man paralēle ar Grifitu neliek mieru ne tikai simbolisko sakritību dēļ (G. un E. dzimuši vienā dienā — 22.janvārī, abi miruši vienā — 1948.gadā, abi ne sevišķi mīlēja sievietes un skeptiski raudzījās uz aktieriem — tā izteika par "aktieri kā kadra kompozīcijas elementu" pieder Eizenšteinam, abi bija ārkārtā māņticīgi, ticēja likteņa nolemtībai un savam vientuļnieka galam — viens mira nodzēries, bet lepns Holivudas hotelī, otrs — vientulībā savā dzīvoklī, bet abi — ar sirdstrieku...), bet galvenokārt tādēļ, ka abi ir atstājuši pasaulei divus joprojām neatšifrētus kinošedevrus — Grifits Neiecietību/Intolerance (1916), savā brīvībā unikālu autora apiešanos ar laiku, telpu un vēsturi, otrs — nepabeigto triloģiju par Ivanu Bargo (1945—1958), kurā pirmoreiz pasaulē radīja orģiastiska vēriena kinotraģēdiju (un pamanījās krāsu kino uzzīmēt tirānu Bargo tik duālu, ka katrs saprata — tas taču divkosis sātans Staļins). Kaut arī Grifits uzņēma piecsimt filmu, bet Rīgas puika Eizenšteins tikai desmit, būtu ļoti skumji, ja latvieši šos uzvārdus domātu par kādiem multfilmu ķēmiem vai makaronu nosaukumiem esam. Tā ka — marš, uz Peitavas 10/12. Izstāde Rīgas puika Eizenšteins tur būs vaļā visu šo gadu.