Mierlaika skolas nozīme
Aleksandra Tauriņa paaudze ir atstājusi dziļas pēdas mūsu literatūrā, glezniecībā un daudzās citās nozarēs. Gan tie, kuri devās trimdā, sarkanajai varai ierodoties, gan tie, kuri palika. Viņi ir tie, kuri vēl mācījās pēc Pirmās republikas laika skolu programmām, un, kā man stāstīja A. Tauriņa vienaudze, ražīgā tulkotāja Helma Lapiņa, klasiskajās ģimnāzijās tolaik bija obligāti jāapgūst latīņu un grieķu valodas, dzimtā valoda, un, protams, vācu vai krievu. "Sešas stundas nedēļā latīņu valoda! Vari iedomāties?!" — smējās Helma Lapiņa, kura pārvalda ne tikai latīņu, bet arī angļu, krievu, vācu un poļu mēles.
Arī Aleksandra Tauriņa grāmatās cauri jūtamas dziļas zināšanas un turklāt arī neapslāpējama vēlme mācīties arvien ko jaunu, spēja pamanīt, sistematizēt, analizēt apvienojumā ar patiesu dēkaiņa garu. A. Tauriņš gatavs uzrāpties stāvā klintī, riskējot lauzt sprandu, lai aplūkotu indiāņu petroglifus, nokļuvis Venecuēlā, viņš mācās spāņu valodu un gana drīz jau spēj saprasties. Vēl pēc laiciņa viņš jau piestrādā par tulku starp angliski vai vāciski runājošajiem un vietējiem. Pliks un nabags, A. Tauriņš atrod sevī spēkus atsākt gleznošanu, un vēl pēc laiciņa jau visnotaļ apšaubāmi jaukā kompānijā dodas ceļojumā ar plostiem pa Orinoko, lai savām acīm aplūkotu vietu, kurā Janomami cilts pieņēmusi kristietību.
Pats, visu pats!
Parasti par latviešu dēkaiņiem mēs uzzinām no kāda cita, kas saņēmies un uzrakstījis darbu par viņiem, bieži vien jau labu laiciņu pēc tam, kad paši aprakstītie devušies mūžības džungļu tekās — kā Andra Stavro rakstītās Koraļļu pils un Aleksandrs Laime un viņa zelta upe vai Rimanta Ziedoņa Nacionālais dēkainis – krokodilu mednieks. Ir tikai daži izņēmumi, un Dienvidamerikas reģionā tāds ir Aleksandrs (Saša) Ziemelis un Aleksandrs Tauriņš. Iznākusi jau otrā grāmata, kurā viņš stāsta par saviem pirmajiem gadiem Venecuēlā, un, lai gan pirmā, Avantūristi, arīdzan bija krāšņa un lieliskā valodā rakstīta, tīri subjektīvi man labāk patika Orinoko.
Mazāk rezignācijas, mazāk iedomības, vairāk dzīvesprieka un azartiskuma ir šajā grāmatā. Rakstīta pēc tālaika dienasgrāmatām, Orinoko satur unikālu informāciju par Venecuēlas dabu un tautām, zvēriem, putniem, zivīm un augiem. Šī ir pasaule, kurā indiāņi vēl joprojām lieto ar kurāri apstrādātus spļaujamos stobriņus, pasaule, kurā mirst no indīgu čūsku kodumiem vai jaguāra nagu atstātām rētām. Pasaule, kurā bieži vien lielāka vara ir tam, kuram stiprāka dūre. Primitīva pasaule, kurā īsti vīrieši nobriest, bet mīkstčauļi neizdzīvo. Džungļi, kas, pateicoties krāšņajiem aprakstiem, atdzīvojas lasītāja acu priekšā, ir īsti. Un, lai gan laikam uz neatgriešanos pagājuši tie laiki, kad puikas, salasījušies F. Kūperu un T. Main-Rīdu, krāja sausiņus un muka uz ostām, lai paši "atkarotu Ameriku sarkanādām" vai raktu zeltu un dimantus bagātākajās pasaules raktuvēs, A. Tauriņa Orinoko izraisa vēlmi doties un pašiem atklāt Venecuēlu. Aplūkot noslēpumainos galda kalnus tepujas, iepazīt brīnumskaistās un krāšņās orhidejas, varbūt paciemoties pie indiāņiem — ceru, ka viņus vēl nav noslaucījusi civilizācijas raupjā dūre.
Indiāņi, mūki, seni dārgumi
Ko gan džungļos meklē Aleksandrs Tauriņš? Bagātības vai sižetus gleznām? Kā iegansts pirmajam ceļojumam kalpo vēlme ilustrēt kāda mūka sarakstīto grāmatu par Venecuēlas indiāņiem, viņu kultūru un parašām, unikālu darbu, kura iznākšanu, kā izrādās, esot atbalstījis pats pāvests.
Ceļojums sākas, gar upes krastiem sasēduši kareivīgie janomami (vai atceraties krietni pasen sērijā Apvārsnis iznākušo B. Etores emocionālo atmiņu grāmatu Janoami par baltās meitenītes dzīvi šajā indiāņu ciltī kā virsaiša sievai?), zied orhidejas, plosās slimības un cilvēki.
Kurš no viņiem te ieradies, nemiera dzīts, kurš tepat piedzimis un uzaudzis, kuru vajā atmiņas par noziegumiem vai bailes no atriebības... Kas to lai zina? Pamazām, stāsti atšķetinās pamazām. Vecais mūks, kurš lielāko daļu mūža pavadījis pie indiāņiem, bālā mūķene no Šveices, kuras ticība Dievam ir stiprāka par uzticēšanos antibiotikām, viltīgais mašīnists, kura kāre pēc pēkšņas bagātības izrādās stiprāka par goda vārdu, raženais upes plosta kapteinis un viņa dīvainā sieva... Tipāži ir tik kolorīti, kā kad būtu gleznoti ar košām krāsām, nu gluži kā Tauriņa gleznas, tikpat niansēti un spilgti. Tā jau viņš saka, krāšņā zemē dzīvojot, krāsas netaupa. Bīstamas un dīvainas situācijas, kurās nokļūst autors, tomēr neizklausās pēc barona Minhauzena stāstiem.
Orinoko ir darbs, kuru ar mīlestību un iedvesmu ir rakstījis īsts vīrs. Un es klusiņām ceru, ka vēl pēc kāda laiciņa dienasgaismu ieraudzīs vēl kāds Aleksandra Tauriņa spalvai (rakstāmmašīnai, datoram) piederošs darbs!