Kas to varēja iedomāties, ka izcila komponista, labu dziedātāju un aktieru kopdarbs jaunākajā LTV lielprojektā “Krodziņā pie Paula” izskatīsies kā izvilkts no agrāko raidījumu melnrakstu arhīva? Apzināti nerakstīju par pirmo krodziņa raidījumu – tā kvalitāte bija šokējoši zema. Projektā iecerētais, manuprāt, gan pirmajā, gan nākamajā kroga izlaidumā liek izjust neērtību kā skatītājiem, tā dalībniekiem. Izcilas dziesmas un Pauls pie klavierēm ir tā vērts, lai to visu nevajadzētu atšķaidīt ar mākslotām sarunām, sadomātiem tēliem, noputējušām un sesksistiskām anekdotēm, naftalīna apdvestām pagātnes atmiņām. Skatījos un nevarēju saprast, kas licis televīzijas cilvēkiem kaut ko tik īstu un nozīmīgu kā Raimonds Pauls apkraut ar neīstiem krāmiem.
Pasaules televīzijās ir daudzi raidījumi, kur satiekas dažādi mākslinieki, sarunājas, dzied, uzstājas. Tā rodas saturs, kas spēj izklaidēt skatītājus, sniegt pārdomas. Galvenā atšķirība – šajos projektos mākslinieki ir paši, viņi neizliekas par kādu citu. Studijas viesi runā savas domas, izpaužot personības ar asprādību, intelektu, ar ko vien vēlaties... Izcilu mākslinieku mijiedarbība arī ir šo formātu lielākā vērtība. Bet Paula krogā cilvēki, kamēr nedzied, uzvedas tā, kā nekad to nedarītu. Tās muļķīgās anekdotes, kas cenšas sasaistīt vienu un otru dziesmu, ir tiešām kaitinošas. Bet visi dalībnieki tās paklausīgi izspēlē, paši kautrējoties, ka nesanāk. Brīnišķīgais aktieris Artis Robežnieks nez kādēļ domā, ka māk intervēt cilvēkus, bet rada vienīgi neveiklas pauzes, ko labāk pārtraukt ar kārtējo dziesmu. Pa vidu jaucas kaut kādi citu aktieru veidoti tēli. Publikā sēž cilvēki, kuru statuss un klātbūtne ir absolūti neskaidra, piemēram, plastikas ķirurgs Žaržeckis ar kundzi pirmajā kroga raidījumā un Asnāte Smeltere - otrajā. Viss notiek interjerā bez noskaņojuma ar smieklīgiem istabas augiem fonā. Viena “gumijkoka” apgāšanās pirmajā raidījumā bija tiešām īstākais un dabiskākais, kas tur notika. Jautrākais, ka režisors ir piemirsis par titru mašīnu un tāpēc īsti nav skaidrs, kas tur uzstājas un kas runājas. Pat dziedātāja, ko Pauls nosauc par jauno un izcilo, paliek bez vārda nosaukšanas.
Varbūt tā arī ir domāts, ka visi jāpazīst jebkurā grimā vai jācenšas minēt, bet iznācis ir tā, kā izskatās – radu ballītes mājas video, kas filmēts pirms padsmit gadiem. Arī “Krodziņā pie Paula”, kā lielās radinieku sanākšanās, ir tādi bariņi – jaunie un nedaudz vecākie, kādi, kam kopīgas intereses vai radniecība. Cilvēkiem nav nekā daudz ko runāt, bet projām uzreiz iet nedrīkst, tāpēc tiek stāstītas vecas anekdotes vai virpinātas atmiņas, kuru būtība saprotama vien pašiem stāstītājiem. Kāds izliekas ļoti jautrs, cits dejo, iedzer. Bet skatīties to visu TV ir mokoši. Lustīga vakara vietā radies liels mulsums abās ekrāna pusēs. Jā, kāpēc mākslinieki neatsakās pakļauties muļķīgām producentu idejām?
Labākā izeja, vienkārši spēlēt labu mūziku un no sirds dziedāt dziesmas. Tas būtu Paula un citu raidījumā iesaistīto mākslinieku cienīgi. Man tiešām žēl, ka iznācis tieši tā. Ne jau Paulam vai dziedātājiem ir kāda vaina. Šī projekta problēma ir cerība, ka uzaicinātie cilvēki paši par sevi radīs formātu, tāpēc televīzijai raksturīgās profesionālās prasmes nav jāiesaista. Nu, nesanāca gan!