Debijas garša
Romāns ir labs, par lielām tēmām un lasās raiti, taču jūtams, ka tas ir debijas darbs — piesardzīgs, labi konstruēts. Lasot romānu, vispirms iešāvās prātā pat ne Bergmans, bet Bergmana meita, precīzāk, Linnas Ulmanes romāns Žēlastība. Tajā gandrīz septiņdesmit gadu vecs vīrietis ir dabūjis ziņu, ka mirs ar vēzi (Astrīda Reisa (attiecīgi vārdu spēle romāna nosaukumā), Ložiņska varoņa māte arī ir septītajā gadu desmitā, nostādīta tāda paša nepatīkama fakta priekša). Novecošana, nāve, attiecības starp galveno varoni un viņa sievietēm — māti un mīļāko, viņa mocīšanās ar radošajām ambīcijām, realitātes un sapņa saplūšana — tiešām visai bergmaniskas tēmas. Galvenā varoņa māte Astrīda pat ir zviedriete. Bet vai iespējams to visu pārvērst vārdos, kā Bergmans to spēja kadros? Arī Ložiņska romānam cauri vijas ainaviska "horeogrāfija" — iestudēti, lakoniski tēli un valoda; vientulīga, savrupa telpa, kurā mīt atsvešinātais cilvēks, patverdamies no tai paralēlās trokšņainās, sabiedriskās dzīves. Nesteidzīgi, reflektējot, psiholoģiski autors izdejo līdz grāmatas kulminācijai.
Dēls Daniels, dzīvojošs Ņujorkā, brauc uz Parīzi, kur dzīvojusi māte Astrīda, kura pēkšņi mirusi. Brauciens izvēršas par Daniela retrospekciju, liekot saprast, ka viņam ar māti ir kāds neatrisināts kreņķis. Romāna desmit nodaļās dēla stāstījums mijas ar mātes pēdējo dienu refleksijām. "Kā es varu rakstīt par sievietēm, ja viņas nesaprotu?," jautā Daniels. Ja tās ir paša autora šaubas, tad tās ir liekas, jo Ložiņskim visai gludi izdodas izveidot Astrīdas portretu — mīloša māte, reizēm arī nekad nepieaugusi, allaž smēķējoša emancipēta zviedriete. Danielu līdz bezspēkam kaitina apziņa, ka viņš raksta par cilvēkiem, kas viņu būtībā nemaz neinteresē. Viņam nerūp viņu sapņi, stresi, bailes; viņš necenšas to saprast. Tā droši vien jūtas daudzi rakstnieki.
Autors vairās no liekā valodā, taču reizēm arī neatrod vārdus. Tai pat laikā romānā jaušams diezgan daudz piesardzīga izvairīguma. Labākais piemērs šim izvairīgumam ir Astrīdas psiholoģe Oda. Runājot ar Danielu par viņa māti Astrīdu, viņa saka: "Man šķiet, ka prātošana par to, kāda viņa bija īstenībā, neko nedos. Neviens to nezina. Ne jūs, ne es, pat ne pati Astrīda." Interesanti, ka Oda ir akla. Gribas tur atrast kādu nozīmi, taču man vismaz nekļuva skaidrs, ko tas simbolizē. Tāpat kā nekļuva skaidrs, kāpēc Danielam ir tik maniakālas rūpes par saviem nagiem.
Oriģinālāk būtu Polijā
Marksistu kritiķis iespējams bilstu, ka romānā ir jaušama austrumeiropiešu verdziskā apziņa — lai arī autors ir polis, romāns nenotiek Polijā un starp poļiem. Vienīgais polis ir kāds jauneklis, kas dzīvo (pašnāvnieces) Astrīdas bijušajā dzīvoklī. Arī te prātā iešāvās kinematogrāfija — Romāna Polaņska filma Īrnieks, kur arī bija ar akcentu runājošs polis, kas dzīvo Parīzē, bijušās pašnāvnieces dzīvoklī. Nav bieži lasīts kāds, teiksim, angļu vai vācu romāns, kur galvenajās lomās nav angļi vai vācieši. Reisefieber gan iedziļinās universālos jautājumos un varbūt nav tik svarīgi, kur tas risinās, kaut arī oriģinālāk būtu, ja tas notiktu Polijā. Tiesa, Ložiņskis ir mācījies Sorbonnā.
Lidmašīnā uz Eiropu Daniels satiek kādu fotogrāfu, kurš gaužas, ka grib fotografēt debesis. Kad Daniels jautā, kādēļ viņš to nedara, fotogrāfs atbild: "Bet kas man par to maksās? Citi jau safotografējuši pirms manis. Vienmēr kāds paspēj pirmais." Arī Ložiņskis tver "mākoņus" — lielos tematus, ko neskaitāmi pirms viņa jau tvēruši, taču spēj to visai labi. Nāve ir tabu mūsdienu prozā, raksta kāda Reisefieber varone. Tam var piekrist un nepiekrist, taču Ložinskis šo "tabu" šķetina uz visai mūsdienīgas sajūtas fona — bailēm no novecošanas. Tās efektīgi iedzīvinātas, kontrastējot Astrīdas atmiņas par savu vingro jaunību un viņas vēža ieņemto ķermeni tagad.