Silfīda ir senākais klasiskais balets, kas ir saglabājies līdz
mūsdienām. Silfīdas pirmās versijas horeogrāfijas autors ir Filipo
Taljoni, kurš izveidojis šo baletu savai meitai dejotājai Marijai
Taljoni. Pirmizrāde notika Parīzē 1832.gadā. Četrus gadus vēlāk
Kopenhāgenā jaunais dāņu horeogrāfs un dejotājs Augusts Burnonvils,
kurš 1829.gadā kļuva par Dānijas Karaliskā baleta vadītāju,
piedāvāja savu Silfīdas inscenējumu — ar citu mūziku (Hermans
Levenskjolds) un citām kustībām. Savā iestudējumā Burnonvils
saglabāja vien melodramatisku sižetu: skotu jaunietis Džeimss kāzu
dienā pamet līgavu, jo ir iemīlējies silfīdā — gaisa un miglas
spārnotajā būtnē. Silfīdas savaldzināts, viņš skrien pie viņas uz
mežu, lai viņu iekarotu. Kad Džeimss uzmet mīļotajai saindētu
šalli, viņas spārni nokrīt zemē un viņa mirst. Džeimss saprot, ka,
dzenoties pēc neaizsniedzamā, zaudējis ne tikai reālu līgavu, bet
arī sapni par laimi.
Pirmoreiz uz pirkstu galiem
Baleta vēsturē Silfīda iezīmēja ne tikai romantiskā laikmeta sākumu, bet arī revolūciju dejas mākslā — mainījies stils, estētika un tehnika. Tieši Silfīdā balerīnai pirmoreiz bija jādejo uz pirkstu galiem. Kamēr F.Taljoni Silfīda ir pazaudēta, A.Burnonvila balets kopš 1836.gada nav pametis Dānijas skatuvi un ir saglabājies pirmatnējā formā. Dejotājs Johans Koborgs Dānijas Karaliskajā baletā 1994.gadā kļuva par divdesmit devīto Džeimsa lomas izpildītāju (pirmais bija pats Burnonvils). Silfīda tiek iestudēta dažādos pasaules teātros, un atšķirības horeogrāfijā nav pārāk būtiskas.
Dānis J.Koborgs pašreiz ir viens no spilgtākajiem un pieprasītākajiem klasiskā baleta dejotājiem. No 1999.gada viņš ir Londonas Karaliskā baleta premjers. Johans bieži uzstājas kopā ar savu dzīvesdraudzeni rumāņu balerīnu Alīnu Kožokaru — šis zvaigžņu duets ir nepārspējams.
2007.gadā Londonas Karaliskajā Koventgārdena operā J.Koborgs iestudēja A.Burnonvila Silfīdu, papildinot tradicionālo versiju ar trijiem jauniem horeogrāfiskiem fragmentiem (Dānijā tika atrastas dažas pazaudētas lapas no H.Levenskjolda partitūras). Johans atsvaidzināja pantomīmas ainas un dejas stilistiku, kā arī akcentēja Džeimsa lomas psiholoģismu. J.Koborgs ir pārliecināts: šā baleta galvenā tēma ir Džeimsa iekšējais konflikts un jautājumi, kurus viņš uzdod dzīvei un sev. Silfīda ir Džeimsa fantāzijas auglis, viņa mistiskā apgaismība.
Vertikāli, nevis horizontāli
Pēc panākumiem Londonā J.Koborgu uzaicināja Maskavas Lielais teātris, kurš vēlējās sakārtot savu Silfīdas iestudējumu. Dāņu baleta zvaigznes sagatavotā pirmizrāde Maskavā notika tieši pirms gada. Šodien, 27.februārī, Burnonvila slavenākais balets J.Koborga inscenējumā piedzīvo pirmizrādi Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī.
"Dejot šo baletu nav viegli. Es neteiktu, ka tas ir tehniski komplicēts — nē, šis balets ir diezgan vienkāršs. Bet dažreiz vienkāršība ir sarežģīta. Vieglāk ir izdarīt vairāk nekā mazāk. Sākot darbu ar jauniem dejotājiem, kurus es nepazīstu, ir ļoti svarīgi nodot viņiem šo domu," Kultūras Dienai saka Johans Koborgs. "Burnonvila dejas stils ir minimālistisks. Silfīdu viņš veidoja ļoti mazai skatuvei, un tas ietekmēja viņa rokrakstu. Visas kustības ir vieglas un minimālistiskas. Viņa horeogrāfiskais zīmējums attīstās nevis horizontāli, bet vertikāli — Kopenhāgenas teātra skatuve viņam neatļāva izvērsties plašumā. Skatītāji sēdēja ļoti tuvu māksliniekiem — tāpēc katrai dejotāja reakcijai un kustībai bija jābūt pamatotai, tām bija jānāk no sirds. Kustības nedrīkstēja būt pārspīlētas. Burnonvila baletos neviena pozīcija vai žests nevarēja būt bez iemesla. Es to uztveru kā ļoti dabisku dejošanas veidu. Ir svarīgi atcerēties, ka Burnonvilam deja ir prieka izpausme. Tu vari dejot tikai tad, ja esi priecīgs," piebilst J.Koborgs.
Nepiespiestība un vieglums, ar kuru tiek izpildītas sarežģītākās kustības, ir Burnonvila nozīmīgākā prasība dejotājiem. Viņiem ir jādejo tā, it kā viņi paši nenojaustu, ko dara viņu kājas. Tā ir lielākā atšķirība no krievu baleta tradīcijas, ka sarežģītākās kustības dejā tiek īpaši izceltas. "Iestudējot Silfīdu, mans uzdevums nav iemācīt solistiem dejot tā, kā to darīja pirms 170 gadiem. Tas, ko mēs darām, tomēr nav baleta muzejs. Tas nepalīdzēs šā mākslas žanra saglabāšanai. Mans mērķis ir aizraujoši izstāstīt šo stāstu, kuru uzskatu par ļoti modernu, bet ietērptu klasiskā, romantiskā formā."
Individuālā uztvere
Johanam Koborgam ir 36 gadi. "Es nezinu, cik ilgi turpināsies mana
dejotāja karjera — varbūt vēl gadus četrus. Ķermenis man to pateiks
priekšā. Mani interesē ne tikai klasika, bet arī modernā deja — man
patīk daži Matsa Eka, Jirži Kiliāna un Veina Makgregora baleti, arī
Džordžs Balančins. Kamēr dejoju, turpināšu arī iestudēt baletus.
Taču pēc darba Viļņā veidot citas izrādes pagaidām neplānoju —
vairāk dejošu pats," viņš uzsver.
"Klasiskais, romantiskais balets ieved skatītāju fantāziju pasaulē, kad uz dažām stundām var aizmirst par realitāti. Laikmetīgais balets iedarbojas citādi — tas bieži vien nesniedz atbildes, bet gan izaicina un mudina uzdot jautājumus. Vai man tas patīk? Vai tomēr nepatīk? Ko tas man dod? Tas ir tāpat, kā baudīt laikmetīgo glezniecību, — dažiem tā neko nenozīmē, kamēr citi par to var stundām diskutēt un domāt. Katram par to ir savs viedoklis, un arī baletā svarīgākais ir veidot savu individuālo gaumi un uztveri — vērtīgāka nozīme ir tam, ko jūs jūtat, nevis tam, kā es pats dejojot redzu savu varoni. Jūsu individuālais skatījums uz mākslu vienmēr nozīmē daudz lielāku guvumu," uzskata Johans Koborgs.