Atsaka rehabilitāciju Zolitūdes traģēdijas upura tuviniecei

Raimonda, kas aizvien sēro par bojā gājušo māsu (formāli – pusmāsu, jo abām ir viena māte, bet dažādi tēvi), Panorāmai norāda, ka pati rehabilitācija nav tik svarīga, visvairāk sāp atteikuma iemesls. Desmit dienu rehabilitācijas kursam viņu mēģināja pieteikt bojā gājušās māsas vīrs."Es pat īsti negribēju, teicu – ko es iešu. Bet viņš uzstāja – galu galā, tu esi māsa, kopā augušas. Varētu pat teikt, ka es esmu piedalījusies viņas audzināšanā. Man bija desmit gadi, kad piedzima abas māsiņas," saka Raimonda. Raimondas mamma rehabilitācijas kursu iziet šobrīd, māsas dēls vēl gatavojas, bet viņai šī iespēja atteikta. Telefonsarunā dzirdēto pamatojumu Raimonda atceras skaidri: "Jūs neesat viņas māsa.""Tas likās ļoti aizvainojoši. Man ir divas māsas, dvīnes. Mēs esam ne tikai māsas, bet arī tuvākās draudzenes. Kad man pasaka – viņa man nav māsa, tas ļoti aizvaino. Kad man savulaik bija jāpilda personu deklarācija, tad viņa man bija māsa, tagad pēkšņi vairs nav," dziļo sarūgtinājumu Panorāmai neslēpj Raimonda. Sociālās integrācijas aģentūrā sarakstu ar personām, kurām pienākas rehabilitācija, nosauc diezgan garu – tajā iekļauti pat dzīvesbiedri arī, ja attiecības nav bijušas reģistrētas. Pusbrāļu un pusmāsu šajā sarakstā gan nav, un atkāpties no noteiktā nevarot ne soli.Līdz šim rehabilitācijai pieteikušies 340 cilvēki – pārsvarā bojāgājušo tuvinieki un glābēji, kursu izgājuši gandrīz 80, bet aptuveni 20 kursu iziet pašlaik. Raimonda gatavojas iesniegt rakstisku sūdzību, tikai tad viņa saņems oficiālu atteikumu, kuru gatavojas pārsūdzēt – principa pēc. Ja tas situāciju nemainīs, vērsties Labklājības ministrijā sieviete gan neplāno, vien grib redzēt, kurš parakstījis dokumentu, ka viņas māsa nemaz nav māsa.