Vai tas, ka esat ārste un veselības ministre, ir labi, vai dažkārt tas traucē? Savulaik, kad Gundars Bērziņš strādāja, bija runas, ka varbūt ir labi, ka ministrs ir vairāk menedžeris, biznesmenis, nevis ārsts.
Ja ir labi padomdevēji, var arī nebūt ārsts. Es pilnīgi tam piekrītu, jo tam, kam ir politiski uzstādījumi, nav jābūt specialitātes pārstāvim. Bet man tas katrā ziņā ļoti palīdz, īpaši tajās situācijās, kurās, ja es nepārzinātu vienu vai otru lietu un paļautos tikai uz padomdevēju, kurš šo padomu dotu savās vai kāda cita interesēs, es šo situāciju nevarētu kontrolēt. Tā pieredze, kas man ir veselības aprūpē gan kā ārstei, gan nozares speciālistei vadības jautājumos, man palīdz.
Jūs pārzināt arī ārstu vidē valdošās intereses?
Varbūt ne visas, bet zemūdens strāvojumus var uztvert diezgan viegli.
Kāda ir situācija ar ārstu kadriem?
Viena lieta ir ļoti kvalitatīvi, kvalificēti ārsti, paldies visiem, kuri šajā sistēmā strādā, bet problēma ir alga. Par to darbu, ko dara medicīnas darbinieki, arī māsas un ārstu palīgi, viņu algas ir absolūti neadekvātas. Tā ir viena no projekta sastāvdaļām, kuru mēs rakstām kā nākamo likumu, - ārsta alga no 524 latiem uz papīra jāpieaudzē līdz 1391 latam uz papīra par vienu slodzi. Plānojam, ka pakāpenisku algu palielināšanu varētu sākt jau šī gada pēdējos trijos mēnešos. Protams, sākotnēji pieaugums nebūs lielāks par 10%, bet kāpne ir izstrādāta.
Vēl arvien gaisā virmo diskusijas par mazajām reģionu slimnīcām, kas pilda sociālās funkcijas. Kā redzat to nākotni?
Jāsaka, Latvija ir gājusi milzu reorganizācijas ceļu, tā ir vēl nākamā no veiktajām strukturālajām reformām. Slimnīcu skaits samazināts par 50%, gultu skaits - par 30%. Esam līderi Eiropā, bet saistībā ar šo veikto reformu ir divas lietas, kuras vajag precizēt. Jāpārskata, cik ir dienas stacionāru gultu, iespējams, to skaitu vajag palielināt, jo tad pacients vienas divu dienu laikā saņem palīdzību, nevis tur vienkārši guļ. Cilvēkam vajag palīdzību, tāpēc efektīvi ir jāorganizē pieejamais budžets. Ir vēl divas sfēras. Garīgās veselības aprūpe, kurā, iespējams, ir vēl vairāk un straujāk jāiet uz ambulatoro aprūpi. Pēdējā laikā ir atvērti vairāki dienas centri, atstājot pacientu sabiedrībā un neizolējot no pārējiem cilvēkiem. Trešais - iespējams, daļa stacionāru gultu ir jānovirza uz aprūpes gultām. Ne vienmēr ir vajadzīga izmaksu ziņā dārga ārstēšana, diagnostika un speciālisti, iespējams, ir jāpārskata sadalījums vai proporcija gultu skaitā, kas mums ir viens no zemākajiem Eiropā.
Kas ir Latvijas akūtākās veselības aprūpes problēmas?
Jāsaka, finansējums ir visglobālākā problēma. Kvalitāte ir Eiropas līmenī - ne visur, bet ar kvalitāti viss ir kārtībā. Mūsu problēma ir tā, ka finansējums ir aptuveni puse no tā, kas ir vidēji Eiropā. Nerisinot to, mēs nevaram atrisināt pārējo.
No tautas veseluma viedokļa?
No šī viedokļa - izpratne par veselības vērtību. To mēs saprotam, kad mums kaut kā vairs nav. Tā Latvijā ir liela problēma. Ja es apzinos, ka veselība ir mana vērtība, es daru visu, lai nesaslimtu. Latvijā tā ir problēma gan iedzīvotāju, gan politiķu vidū. Tāpēc mēs cīnāmies par veselības mācību kā atsevišķu priekšmetu. Bērnam jāsaprot - ja viņš smēķēs, viņš būs slims. Neizbēgami. Tas ir jāmāca jau bērnībā. Veselības mācība veicina izpratni par veselību jau no bērnības. Otrs ir par politiķiem, kuriem liekas, ka mēs tērējam naudu veselībai, akcents ir uz «tērējam». Nē, mēs netērējam. Katrs lats, ko investējam veselībā, ir desmit latu ekonomikas izaugsmei. Vesels cilvēks netērē naudu, viņš naudu rada. Brīdī, kad viņš saslimst, viņš saņem slimības lapu, ir jāsniedz medicīnas palīdzība, jālieto medikamenti. Darbavietā viņš nestrādā... Jāsaka, šī valdība ir saprotoša, un tas, ar ko nākam klajā, ar šiem informatīvajiem ziņojumiem, - mēs tomēr esam guvuši izpratni no valdības.
Ir zināms optimisms, ka sabiedrība pati sapratīs?
Tā vis nenotiek. Ir jābūt informācijai. No savas puses mēs veidojam kampaņas, informācijas bukletus. Vislabāk aizgāja grāmatiņas par ģimenes ārstu, kas pienākas no valsts, ko tu vari saņemt bez maksas un tā tālāk. Mēs organizējam kampaņas par fiziskām aktivitātēm, reproduktīvo veselību un citām jomām. Mēs to darām, bet tas nevar notikt sistēmiski, jo mums tam nav naudas. Otrkārt, nevaram ieiet valsts izglītības programmā, jo izglītības saturu veido IZM. Tāpēc nevaram to mainīt sistēmiski.
Vai jums sanāk laiks strādāt arī ārsta praksē?
Es strādāju ļoti nedaudz ambulatorajā darbā, jo gribu saglabāt sertifikātu.
Vai pieļaujat domu atgriezties medicīnā?
Katrā ziņā ārsta sertifikātu ir grūtāk dabūt nekā iekļūt politikā. Es vērtēju, ka ārsta darbs ir viscienījamākais, ārsts ir cilvēks, kurš ir blakus kopš dzimšanas brīža.
(Visu interviju ar veselības ministri Ingrīdu Circeni lasiet 10.jūnija laikrakstā Diena.)