Vai pareizticīgo Ziemassvētkiem ir jābūt brīvdienai?
Ja daudzi cilvēki to vēlas, tad es kā politiķis, kura darbs ir īstenot sabiedrības vēlmes, to atbalstu. Un šis ir jautājums, kur sabiedrības vairākumam ir jārespektē mazākuma vēlmes. Turklāt tas nebūt nav izņēmuma gadījums. Piemērs no ikdienas. Tie cilvēki, kuri apmeklē operu, pavisam noteikti ir mazākums. Bet tajā pašā laikā opera ļoti lielā mērā tiek finansēta no valsts budžeta. Citiem vārdiem - par to maksā vairākums. Tātad jautājums par reliģiskajiem svētkiem nebūs ne pirmā, ne pēdējā reize, kad vairākums respektē mazākuma intereses. Tāpēc Reformu partijas priekšlikums ir iespēja reliģisko konfesiju pārstāvjiem svinēt vienu reliģisko brīvdienu gadā, par to iepriekš paziņojot savam darba devējam. Šis priekšlikums ir iesniegts Saeimā. Mūsu koalīcijas partneri bez nekādiem nopietniem argumentiem ir paziņojuši, ka viņi to neatbalsta. Mēs to vienalga virzīsim. Lai izšķir Saeimas balsojums.
Vai šis jautājums nav kāda sarkanā līnija?
Reliģiskie svētki - sarkanā līnija?
Jums taču arī bija sarkanā līnija pret veselu politisko spēku viena cilvēka dēļ.
Te ir runa par vienu ļoti konkrētu cilvēku. Ja šī partija ir gatava pārliecinoši distancēties no šī cilvēka - no šī tā saucamā oligarha. Tad, iespējams, mēs esam gatavi pārskatīt savu nostāju.
Tātad jūs esat gatavi pārskatīt savu sarkano līniju pret ZZS?
Vēlreiz. Sarkanā līnija mums nav tāpēc, ka mums nepatīk cilvēki, kas ir balsojuši par ZZS. Tā ir tāpēc, ka mēs uzskatām, ka šajā partijā pārāk liela ietekme ir vienam cilvēkam. Un mēs visi zinām, par kuru cilvēku mēs runājam. Mūsuprāt, demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujams, ka viena partija ir tik ļoti saistīta ar viena cilvēka naudu. Ja šī partija ir gatava un pratīs distancēties no šī cilvēka - es tagad runāju personīgi par sevi - es varētu pārskatīt savu attieksmi.
Cik stabilas pašlaik ir attiecības koalīcijas iekšienē?
Attiecības ir diezgan stabilas. Ir lietas, par kurām mēs varam vienoties. Un ir lietas, par kurām mēs nevaram vienoties. Tāpat var pateikt par jebkuru ģimeni. Reti ir tāda ģimene, kur vīrs un sieva, un bērni var vienoties par visu. Mēs dzīvojam kopā. Tas ir galvenais.
Vai jūs izprotat Valda Dombrovska aizrādījumu izglītības ministram Robertam Ķīlim?
Es domāju, ka šis aizrādījums bija kļūda. Un es ceru, ka premjers to apzinās. Premjeram kā ministru komandas vadītājam nevajadzētu publiskajā telpā kaut ko aizrādīt savam ministram. Ja ir kādas konkrētas pretenzijas, viņš var to izdarīt normālā kārtībā un diskrēti. Kā to prasa normāla politiskā ētika koalīcijas iekšienē. Šādi, neatbalstot savas komandas spēlētājus, premjers samazina šīs komandas kopīgo rīcībspēju. Jo kā komandas kapteinis viņš neatbalsta pats savus spēlētājus.
Tāpēc jau es prasu - vai jums koalīcijā viss ir kārtībā?
Nav iespējams pateikt, ka viss ir kārtībā. Bet grūti kaut kur sastapt ideālu koalīciju, kas var vienoties par visu. Kļūdas tiek pieļautas. Un es šādu rīcību no premjera puses uzskatu par kļūdu. Bet galvenais, ka kļūdas tiek labotas. Ka cilvēki to apzinās un vairāk tā nedara.
Vai koalīcijas galvenais mērķis ir visu valdības politiku pakļaut eiro ieviešanai?
Tas ir Vienotības galvenais mērķis. Mums ir savi mērķi. Mūsu mērķis ir darbaspēka nodokļa samazināšana par 9%, kā esam to apsolījuši saviem vēlētājiem. Palielinot nekustamā īpašuma nodokli. Mūsu mērķis ir reformas izglītībā un zinātnē, par ko jūs visi zināt. Un mūsu mērķis ir moderna industriālā politika, ar ko strādā mūsu ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Ražošanas atjaunošana. Tās ir trīs galvenās lietas.
Cik tālu jūs paši atbalstāt Ingrīdas Circenes reformas veselības aprūpē?
Pagaidām mēs vēl gaidām pamatīgas diskusijas par Circenes kundzes piedāvājumu. Par konkrētām detaļām pašlaik vēl neesmu pārliecināts. Bet pašreiz tas neizskatās pēc strukturālas reformas, bet vairāk kā mēģinājums dabūt papildu finansējumu veselības aprūpei, pēc būtības palielinot nodokli vistrūcīgākajiem cilvēkiem.
Vai vajadzības gadījumā jūs būtu ar mieru vadīt valdību?
Domāju, ka tuvāko dažu gadu laikā - nē, nebūtu gatavs. Nevajag sasteigt. Viss nāks savā laikā. Un tam priekšnosacījums noteikti pienāks.
Tātad aizkulisēs vēl nav izveidota jauna valdība?
Mēs ļoti droši varam teikt, ka politiskais līdzsvars mūsu sistēmā ir tāds, ka vismaz līdz lēmumam par iestāšanos eirozonā un pašvaldību vēlēšanām nekādu izmaiņu valdībā nebūs.
Tad tās būs uzreiz pēc tam?
Iespējams, kā jau teicu. Pēc tam kad tiks pieņemti galvenie lēmumi par iestāšanos eirozonā.
Vai referendums ir drauds eiro ieviešanai?
Pamatjautājums ir šāds - ja mēs neieviesīsim eiro 2014. gadā, kad būs nākamais datums, kad to varētu? No tāda skatpunkta kā atbilstība Māstrihtas kritērijiem. Ja tas varētu būt 2015. gadā, tad referendums nav drauds. Ja tas būs iespējams tikai pēc desmit, referenduma iniciēšana šo eiro ieviešanas ideju varētu piebeigt.
Bet kas tur slikts, ja eiro Latvijā tiks ieviests pēc desmit gadiem?
Šis jautājums nav šauri par to, kā izskatīsies mūsu valūta. Tas patiesībā ir sekundārs jautājums, kuram tiek pievērsts pārāk daudz uzmanības. Pamatjautājums ir tas, ka Eiropas tālāka pastāvēšana un dzīve nav iedomājama bez tālākas integrācijas. Tādējādi veidojas divu ātrumu Eiropa - kodols un perifērija. Tās valstis, kuras paliks eirozonā, būs cieši integrētas. Citas izejas nav. Tāpēc tas ir jautājums, kurā klubā mēs būsim. Vai attīstītākajā vai perifērijā.
Bet varbūt tieši perifērijas valstis būs attīstītākas - Lielbritānija, Zviedrija -, savukārt eirozona nonāks problēmās?
Neviens jums šādos jautājumos nedos simtprocentīgu garantiju par to, kas notiks. Tas, kas šobrīd notiek eirozonā, atgādina to, kas ASV notika pirms divsimt gadiem, kad pēc cīņas par neatkarību bija diskusija, vai izlaist valsts parādzīmes. Tika nolemts tās izlaist un finansēt ar tiešajiem nodokļiem federālajā līmenī. Tādējādi jautājums par eiro ir jautājums par to, vai mēs vēlamies būt Eiropas Savienībā, kura mainās.