Ēku sagrūšana un citi negadījumi var rasties ne tikai būvatļauju rezultātā, bet arī būvvaldes izsniegtās vienkāršotās renovācijas atļaujas rezultātā un nespējā rīkoties nelikumīgās būves nojaukšanā.
Nesens piemērs ir Rīgas pilsētas būvvaldes akceptētā vienkāršotās renovācijas atļauja ēkas atdalīšanai no viesnīcas Metropole, kur arī varēja būt cietušie.
Pamatojoties uz vienkāršoto renovācijas atļauju, tika veikti celtniecības darbi, kuri prasīja būvprojektu. Taču būvvalde uz to pievēra acis.
Būvvalde minēto atļauju akceptēja, neskatoties uz to, ka tai bija zināms, ka 1972.gadā abas ēkas tika pārbūvētas par vienu ēku ar vienotām komunikācijām, kāpnēm, liftu un vienām ieejas durvīm un ka 1994.gadā tika atzīts, ka neviena no abām ēkām autonomi funkcionēt nevar.
Tāpat būvvalde neņēma vērā pašas iepriekš izsniegtu uzziņu, kurā norādīts, ka jebkādiem būvniecības darbiem Rīgas pilsētas vēsturiskā centra teritorijā ir nepieciešams būvprojekts.
Tā rezultātā vienas nakts laikā, pamatojoties uz vienkāršoto renovācijas atļauju, viesnīca kļuva par ķīlnieku, jo tika liegtas iespējas nokļūt īpašuma visos stāvos - tika liegta piekļuve liftam, inženierkomunikācijām un ugunsdzēsības kāpnēm.
Šādas situācijas radīšana un būvvaldes negatīvā nostāja un atrunāšanās pārsūdzības procesā liedz tiesiski iegūt ķīlniekiem pozitīvu rezultātu. Minēto procesu spilgti raksturo ekonomikas ministra vārdi, ka ne likums, ne būvuzraugu armija "nepalīdzēs, ja amatpersonu lēmumi un īstenotā uzraudzība būs pakļauta kukuļa apmēram un savējo sistēmai".
Kādā citā gadījumā, būvvalde, pēc administratīvās lietas ierosināšanas un objekta atzīšanas par nelikumīgi uzbūvētu, neko nedara un necenšas darīt, lai nelikumīgo objektu demontētu. Būvvaldes ieteikums abām lietā iesaistītajām pusēm ir vienoties par objekta demontāžu vai risināt lietu ceļot attiecīgu prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, kas zināms var ilgt gadiem.
Šādu darbību rezultātā cieš citi, taču nevienas valsts un pašvaldību institūcijas kompetencē neesot paredzēts novērst nelikumīgās celtniecības tiesību aizskārumu.
Būvniecības likuma mērķis ir noteikt būvniecības dalībnieku tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci attiecīgajā būvniecības jomā.
Tādējādi, vai tomēr ēku sagrūšana un citi tiesību aizskārumi nerodas no būvniecības likumu nosacījumu nepareizas piemērošanas praksē? Iespējams, ka valsts iestādes, kurām ir jāveic būvniecības pārraudzība un koordinācija valstī, apzināti nekontrolē kā praksē tiek izmantotas atļaujas un apzināti operatīvi nerīkojas tiesību aizkārumu gadījumos, lai tos pēc iespējas ātrāk novērstu.
Zolitūdes traģēdija ir atklājusi, ka būvniecības nozares zemūdens akmens ir sistemātiskā bezatbildībā un paviršībā, nevis likumā un būvinspekciju armijā.