Kam flīze, kam ķieģelis. Cik droši esam?

ir visa pēcpadomijas Latvija.

Tēma - pat vairāk nekā aktuāla. Ir ko rakt un rakt. Piem., cik sabalansēta ir attieksme pret veco un jauno apbūvi. Vai nebūs tā, ka nedomājot kompleksi par vēsturiskajām ēkām - pilsētas centrs pārtaps par būvlaukumu. Kāda ir banku atbildība finansējot tikai jaunos projektus? Cik var "ēst tikai kūkas"?

Daļēji tā ir domāšanas problēma - ceturtdienas TV vakara ziņās tika intervēta nama apsaimniekotāju pārstāve, kura raiti uzskaitīja vairākas Operas nama remontam nepieciešamās darbības (vēsturiskā izpēte, projekta rakstīšana un tml.), bet ne ar pušplēstu vārdu neminēja aktuālo un vienkāršo rīcību: uzcelt stalažas un norīkot darbā dažus puišus ar apmetuma spaiņiem un ķellēm. Nav jau tā, ka nevajadzētu pētīt un rakstīt projektus, tomēr vispirms un visiem iespējamiem līdzekļiem ir jānovērš krīzes situācija un tikai tad var sākt domāt par 'smalkām lietām'. Bet man radās sajūta, ka nama apsaimniekotāji šādās praktiskās kategorijās nedomā. Un kamēr viņi domā par projektiem, apmetuma gabali turpina krist.