Fragments no intervijas:
Vienotība Rīgā sev neraksturīgi daudz runāja par t. s. nacionālajiem jautājumiem. Izskatās, ka tas neuzrunāja. Vai esat pārdomājuši, kā par šiem jautājumiem runāt citādi?
Nu, mēs cerējām cilvēkiem pastāstīt, ka Saskaņas centrs ir ne tikai pragmatiski saimniekotāji, bet ka tur ir arī ļoti nopietnas problēmas saistībā ar partijas ģeopolitiskajām simpātijām. Vienlaicīgi mēs sapratām, tas nebija mums nekāds pārsteigums, ka šāda kampaņas ievirze vairāk motivē Nacionālās apvienības, nevis mūsu vēlētāju. Mēs to sapratām, bet gribējām, lai rezultāts ir - Rīgas domē vairāk pārstāvētas labējās partijas vispār. Diemžēl iznākums bija tāds, ka liela daļa no labējo partiju vēlētājiem vienkārši šīs vēlēšanas ignorēja.
Un kādēļ tad ignorēja?
Vairāki iemesli. Gan vispārējais nogurums no politikas, kas daudziem asociējas ar kaut kādām nebeidzamām sliktām ziņām. Gan jau pieminētais līderu jautājums - mēs atzīstam, ka Ušakovs šobrīd ir ļoti spēcīgs līderis, savukārt Ēlertes gadījumā cilvēkiem ne vienmēr likās ticami, kad viņa runāja par saimnieciskajiem jautājumiem. Un trešais iemesls ir ļoti piezemēts - cilvēks ir pieradis izvēlēties sev ērtāko vēlēšanu iecirkni, nu viņam atsūta papīru, ka būs jābrauc cauri pilsētai uz citu. Mēs papētījām vēlētāju aktivitāti dažos iecirkņos Centra rajonā, piemēram, 1. ģimnāzijā - tā bijusi četras reizes mazāka nekā iepriekš. Var diskutēt par to, kāda loma bijusi politiskās reklāmas ierobežojumiem televīzijās. No vienas puses, protams, šādas reklāmas - lai cik tās nepatīk - cilvēkiem atgādina par gaidāmo notikumu, rada zināmu gaisotni. No otras puses, reklāmu ierobežošanai ir pamats.
Bet redzat, kā notika ar vides reklāmām Rīgā - viens precīzi tēmēts pašvaldības lēmums, un Centra rajonos, kur salīdzinoši vairāk labējo partiju atbalstītāju, reklāmu nebija.
Jā, tā izrādījusies viena liela parlamenta kļūda. Dome to izmantoja zibenīgi. Ceru, ka parlaments to sapratīs un regulējumu pielabos.
Rīgas gadījumā bija šizofrēniska situācija. No vienas puses, tika daudzināts, ka Rīga ir puse no Latvijas, "pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju" utt. No otras puses, izskatījās, ka cīnīties par deputāta amatu pašvaldībā ir kaut kas neinteresants (kaut salīdzinot ar parlamentu) un grūti izveidot spilgtu sarakstu.
Bet tā jau ir kopējā Latvijas politiskās sistēmas problēma. Ir acīmredzami, ka politiķa statuss šobrīd ir kaut kas apkaunojošs, nemotivējošs. Tas jau nav noslēpums, ka dabūt jaunus, saprātīgi domājošus cilvēkus politiskajā procesā ir gandrīz vai neiespējami. Neviens taču negrib doties labprātīgi politiskajā trimdā - sēdēt par 350 latiem vairākus gadus dziļā opozīcijā, kur tavu viedokli, lai cik tas pareizs būtu, neviens neņem vērā, apsmej.
Bet tad ir apburtais loks...
Šķiet, tomēr ir jādomā par to, lai Rīgas domes deputāts saņemtu kaut vidējo algu. Ja mēs, protams, gribam, lai viņš var veltīt laiku jēdzīgu lēmumu pieņemšanai, nevis domāt par iztikas nodrošināšanu ārpus deputāta darba. Saeimas gadījumā problēma ir jau pieminētā attieksme pret politiķiem. Protams, paši politiķi ir arī pie vainas, ka tāda izveidojusies, bet praksē tas nozīmē, ka iet politikā ir kā aitai pašai doties uz kautuvi.
Pašvaldību vēlēšanu kontekstā nemitīgi daudzināja, ka pašvaldības jau tāda saimnieciska lieta. Tad Rīgā izrādījās, ka pašvaldības tomēr ir varen politisks jautājums. Labi. Un tad - ārpus Rīgas - mēs redzam, ka sadarboties gatavas partijas, kuras galvaspilsētā vai nacionālajā līmenī zvērēja nesadarboties.
Novados cilvēki labi saprot, kas notiek. Tur jautājumi nerodas. Ir konkrēti cilvēki, Jānis Bērziņš, Juris Pētersons utt.
Labi, labi - bet kurā brīdī šāda t. s. reālpolitika novados sāk ietekmēt partijas arī nacionālajā līmenī?
Šis jautājums varētu būt aktuāls, runājot par lielajām pilsētām. Mazajos novados - būsim reālisti! Mēs labi redzam, ka tur vietējie līderi savas karjeras laikā nomaina vairākus politiskos lietussargus.
Bet šos vietējos līderus var arī saprast, jo tāds ir regulējums - ka jāstartē ar partiju. Un tad ir trīs varianti. Ņemt t. s. franšīzi - Reģionālā alianse, apvienība Iedzīvotāji. Taisīt savu reģionālo partiju - tas jau ir solis uz priekšu, bet var likties nevajadzīgas klapatas, ja ņem vērā, ka šos līderus tomēr interesē lokālais mērogs. Un trešais - būt iekšā kādā no t. s. nacionālā līmeņa partijām. Kuru pozīcijas savukārt mainās, kuras dažkārt pazūd utt.
Visi runā par nepieciešamību pārtraukt partiju sadrumstalotību, tomēr ik uz vēlēšanām ir jauni projekti.
Tā jau Latvijā ir pat sadzīviska tradīcija! Pat ja paskatāmies uz biznesu - cik bieži ir gadījumi, kad uzņēmumā, kuram ir vairāki īpašnieki, agri vai vēlu tie cilvēki saplēšas. Nu, nezinu - ir cilvēciskās ambīcijas, turklāt līdzšinējā pieredze liecina, ka šāds piegājiens visbiežāk izdodas.
Pagaidiet - var saprast, ka politikā līdz tam nebijis cilvēks negrib pievienoties kādai partijai un taisa savu (lai cik tas nepareizi). Bet kā var kā jaunumu sevi pasniegt cilvēki, kuri politikā un pie varas ir jau bijuši?
Tā varētu būt, kā saka, labā ziņa. Man arī tas šķiet dīvaini, un domāju, ka mūsu vēlētāji ir kļuvuši pietiekami gudri, lai to saprastu.
Visu interviju lasiet otrdienas laikrakstā Diena!