Lieldienas kristīgajā izpratnē

Nesen kaut kā dzirdēju interesantu lietu: viens cilvēks izteicās, ka ne reizi vien pienāk brīdis, kad cilvēks ir spiests ķerties pie lietas, ko iepriekš nogānījis visādā iespējama veidā. Vienkārši nekas cits vairs nav atlicis. To es atcerējos, aplūkodams garos agresīvos palagus - ko neviens no garīdzniekiem nepiedāvā, lai cik tas jocīgi. Sajūta, ka redzu puišeli, kurš vecākiem stāsta par savu 13 gadus vecā vecīša pieredzi. Tas, protams, nav smieklīgi, bet visi vecāki zina, dzīve pēc tam sit. Par patiesības izkropļošanu ar iepriekšēju nodomu. Un ja kādam negribas dzīvot vēlreiz, drīkst tam neticēt. Bet tas nenozīmē, ka netiks dota vēl kāda iespēja, lai reiz taču acis atveras.

Rokas, kas palīdz, ir labākas par lūpām, kas lūdzas Kristiešiem ir ierasts lūgties pēc kādas nelaimes, un, lai gan nebūtu normāli liegt lūgšanas, ja tās palīdz viņiem tikt galā ar notikušo, nevajadzētu prasīt no citiem, lai viņi cienītu lūgšanas, ja tās tiek izmantotas kā reālas, būtiskas palīdzības aizvietotājs. Vai vēl ļaunāk – ja tādi reliģiskie rituāli kā lūgšanas vai psalmi tikai apslēpj citu ciešanas. Un tieši tas nesen notika Haiti pēc masīvās zemestrīces. Foruma biedrs raksta: Viņi Haiti dzied psalmus… tiek ziņots. Izdzīvojušie sadodas rokās un dzied reliģiskās dziesmas, daži, domājams, lai apslāpētu bēdas. Vai “attiecības” var būt vēl vairāk disfunkcionālas? “Paldies, Dievs… par manu kaimiņu nogalināšanu un manis pažēlošanu!” Sadistiski mazohistiska aina… Kā jau minēju, es varu saprast kādu, kas vēlas lūgties vai dziedāt, ja tas patiešām palīdz viņam pārdzīvot lielu nelaimi, kas citādi būtu emocionāli un psiholoģiski graujoša. Taču es nevaru saprast vai cienīt kādu, kas izmanto reliģiju, lai izliktos, ka viss ir kārtībā, lai gan realitātē vēl aizvien visapkārt ir pamatīgas ciešanas. Izklausās gluži kā kāda perversas persona, kas cenšas burtiski nodemonstrēt Marksa kritiku par reliģiju kā “opiju”, kas liek cilvēkiem justies labāk, bet īstenībā tikai apslēpj patiesās problēmas, kas paliek nerisinātas. Patiešām, vai kāds varētu piedāvāt labāku veidu, kā diskreditēt reliģiju par “dziedāsim slavas dziesmas Dievam, kas ļāvis mums dzīvot, un tā nomāksim nāves vaidus, kurus izdveš Dieva neizglābtie”? Tā ir tik ierastā iekaustītas sievas atbilde: “Bet viņš vienmēr ir tik LABS. Viņš patiešām MĪL mani kā neviens cits! Jūs vienkārši NEPAZĪSTAT viņu tik labi, kā es! Es laikam būšu izdarījusi kaut ko, kāpēc viņš šoreiz tā rīkojās.” Attiecības ar Dievu, par kurām stāsta tik daudzi kristieši, bieži izklausās tāpat kā personai, kura pastāvīgi cieš no dzīvesbiedra vardarbības. Atrunas parasti ir tik ļoti līdzīgas – vienmēr neveikli mēģinājumi racionalizēt vardarbību un vainot upurus par to, ka viņi paši ir vainīgi pie šīm ciešanām.

Kristieši parasti pasniedz savu sludināšanu kā altruisma, nevis savtīguma izpausmi. Var likties, ka viņi tikai mēģina izplatīt savu ideoloģiju, iespējams ar mērķi justies racionālākiem, ja pietiekami daudz citu cilvēku viņiem piekrīt, taču realitātē viņi apgalvo, ka tikai vēlas brīdināt cilvēkus par briesmīgajām sekām, kādas ir, ja nepakļaujas Dievam. Vai tas patiešām ir brīdinājums, vai arī viņi patiesībā ir tikai dedzīgi drauda ziņneši? Eupraxsophy raksta: Ja kāds vēlās tevi brīdināt par briesmām, tad tas ir tādēļ, ka viņš ir norūpējies par tevi, bet, ja kāds tev draud, viņš ir norūpējies par sevi. Bībele nebrīdina mūs par iespējamām briesmām, tā mums draud ar briesmām. Tas ir tādēļ, ka šis Dievs ir norūpējies par sevi, nevis par citiem. Mums nav jāseko viņa piemēram, bet gan viņa pavēlēm. Un tā sauktās sekas par nepakļaušanos nav taisnīgas. Patiess taisnīgums nav atbildības aizvietotājs. Patiess taisnīgums ir atbildība par visu, kas attiecas tikai uz tiem, kas tiešām ir atbildīgi. Es neesmu atbildīgs par ļaunuma radīšanu un neesmu atbildīgs arī par paša pastāvēšanu. Ja šis Dievs radīja visu, vai atbildīgam nevajadzētu būt vispirms viņam? Atriebība apmierina tikai bezatbildīgumu un lepnumu. Tas nav patiess taisnīgums. Un tā nav patiesa morāla vērtība. Lepnums ir visa ļaunuma sakne. Lepnums ir gļēvulis, kas ir pārāk nobijies, lai atzītu patiesību par sevi. Un maldināšana ir tā gudrība. Tā ir muļķu gudrība, kas ir pilna negodīguma. Tad kāpēc Dievam vajadzētu maldināt grēcīgos? Vai maldināšana nav grēcīgā ceļš? Cik daudz godīguma kādam piemīt, ja viņam nākas aptraipīt patiesību ar maldiem? Kā tas nākas, ka Dievs no mums gaida piedošanu ienaidniekiem, kamēr viņš pats atsakās piedot saviem? Kas ir ļaunākais, ko Sātans izdarīja Dievam? Aizskāra viņa lepnumu? Ja viss, ko būtu izdarījuši mani ienaidnieki, būtu mana lepnuma aizskaršana, es to būtu pat ļoti pelnījis. Un no tā teists iegūst savas morālās vērtības. No Dieva, kas ir bezatbildīgs un pārpilns lepnuma. Patiess brīdinājums izskatītos līdzīgi šim: “Te viens trakojošs psihiski slimais izkļuvis brīvībā, un viņš nodarīs tev neizmērojamas ciešanas, ja vien tu nedarīsi tieši to, ko viņš saka, un nepārliecināsiet viņu, ka jūs turklāt mīlat viņu vairāk par jebko citu.” Tā vietā mēs saņemam draudus, kas būtībā saka: “Ja tu nekļūsi līdzīgs man un nepakļausies manam kungam, viņš tev liks visu mūžību ciest neizmērojamas ciešanas – un viņš turklāt rīkosies pilnīgi pareizi.” No otras puses, ja patiesība būtu tik acīmredzama, vairāk cilvēkiem kļūtu skaidrāks tas, cik gan kristietība patiesībā ir amorāla.

Viena īpašība, kas, šķiet, vieno visu veidu ticīgos – no fundamentālista līdz liberālim, ir šoks un šausmas, ko viņi izjūt, kad redz izsmieklu, satīru vai kāda cita veida jautrību par reliģiju. Tas nesatrauc pilnīgi visus reliģiozos ticīgos, saprotams, taču mana pieredze liecina, ka tas daudz vairāk satrauc, pat liberālos un mērenos ticīgos, nekā vairāk akadēmiska vai intelektuāla kritika. Problēma ir tāda, ka reliģijas pasargāšana no izsmiekla un satīras nav pamatotāka par tās pasargāšanu no kritikas vispār. Nav svarīgi, vai kritika ir pareiza vai neobjektīva, vai satīra ir laba vai tikai bērnišķīga. Marks Mercers piedāvā spēcīgu izskaidrojumu ne tikai tam, kāpēc reliģijas nevajadzētu pasargāt no izsmiekla un satīras, bet pat tam, kāpēc ir svarīgi, lai reliģija dažreiz būtu šādas rīcības mērķis: Var daudz ko teikt par uzjautrināšanos par reliģiju un reliģiozajiem ticīgajiem, un noteikti daži izsmiekla gadījumi ir bērnišķīgi, nesavaldīgi vai indīgi. Taču vienu lietu nevar iebilst – tas nav nežēlīgi. Tas nav nežēlīgi, vismaz ne tā, kā ir nežēlīgi smieties par klibiem vai vājredzīgiem. Nedz klibais, nedz vājredzīgais izvēlās savu stāvokli, un viņi nevar no tā izvairīties. Bet tā nav gadījumā ar reliģioziem cilvēkiem. Izsmiet reliģiju ir tāpat, kā izsmiet sliktu gaumi. Tas ir izsmiekls par kaut ko, ko izvēlējies pats indivīds, par ko indivīdi vēlas uzņemties atbildību. Reliģiozam ticīgajam ir visas iespējas, tāpat kā filca gleznu lietpratējam, parādīt to, ka viņa kritiķi aplami novērtē viņa nostāju. Patiesībā es neesmu drošs, cik lielā mērā vidējais ticīgais patiešām vēlās “uzņemties atbildību” par reliģiskajām doktrīnām, kurām tic, par reliģiskajām iestādēm, pie kurām viņi pieder un kuras viņi finansiāli uztur, vai par reliģiskajiem līderiem, kuriem viņi seko un tātad sniedz tiem varu un autoritāti. Ārkārtīgi daudzas reizes esmu redzējis ticīgos, kas noniecina homoseksuāļu civilās tiesības, pamatojot to ar argumentu par homoseksualitātes “izvēlēšanos”, vienlaikus nepamanot, ka reliģija daudz lielākā mērā ir “izvēlētas” uzvedības kopums un nelīdzinās tādām iedzimtām īpašībām kā rase vai dzimums. Ja godīgi, es nedomāju, ka vairums cilvēku uzņemtos pietiekamu atbildību par savām ideoloģijām un jo sevišķi par sekām tam, kam tic. Pat zinot par šo tendenci, es baidos, ka situācija ir vēl sliktāka, kad runa ir par reliģiju. Cilvēki apgalvo, ka pieņem noteiktas morālas nostādnes, jo to vēlās viņu dievs un tādā veidā atsakās no jebkādas atbildības gan par šīm morālajām nostādnēm, gan par jebkādām to sekām. Cilvēki balso kādā noteiktā veidā tikai dēļ tā, ko reliģiski līderi viņiem saka par svēto rakstu nozīmi un/vai viņu dievu gribu, un tā izvairās no personīgās atbildības par to, ko valdība dara viņu vārdā. Pat bez tā visa Marks Mercers doma ir ļoti laba: neatkarīgi no reliģiozā ticīgā patiesuma vai dievbijības, viņa ticība vienalga ir viedokļa jautājums un gluži kā jebkurš cits viedoklis, to var likumīgi pakļaut gan akadēmiskai kritikai, gan tikpat labi iznīcinošam izsmieklam. Taču vienā jautājumā man ir jānošķiras no Mercera: es nevaru tik ļoti salīdzināt reliģisko ticību ar gaumes jautājumiem. Reliģiskie apgalvojumi neapšaubāmi ir par faktiskām tēmām, un tāpēc to patiesums vai aplamība ir svarīgi. Reliģiskie apgalvojumi ir daudz vairāk par vienkāršu attieksmi vai kāda māksliniecisko gaumi. Reliģijas izsmiekls var būt ar nopietnu domu, lai gan labam izsmieklam tā nav vajadzīga un bieži nav. Tas var būt mēģinājums atbrīvot cilvēkus no reliģijas vai no sajūtas, ka reliģija ir viņiem ir nepieciešama. Tā var būt kā pulcinošs saukums sekulārisma aizstāvībai vai opozīcijai pret godbijību, ko varas iestādes izrāda pret reliģijas jūtām. Uzskatu, ka par tādu cilvēku kā Sāra Silvermena vai Sems Hariss doto iespēju – atzīt šaubas par savu reliģisko mantojumu un noraidīt šo mantojumu – pateicību parādā ir vairāk nekā tikai daži pusaudži. Rietumos jau izsenis tiek izmantota satīra, humors un izsmiekls, lai kritizētu reliģiju un politiku, taču dažreiz es uztraucos, ka cilvēki par to ir aizmirsuši vai, vēl ļaunāk, tā arī nekad par to nav zinājuši. Turklāt es nekad neredzu tādas sūdzības par izsmieklu pret politiķiem un politiskām partijām, kādas es redzu par izsmiekla vēršanu pret reliģiju un reliģiskām iestādēm. Šī vēlme aizsargāt reliģiju ir pastāvējusi vienmēr, taču man šķiet, ka pēdējos gados tā ir kļuvusi spēcīgāka un niknāka. Pagātnē par reliģijas izsmiešanu izslēdza no “izsmalcinātās sabiedrības”, bet tagad par to tevi var nogalināt. Iespējams, ka šādi laiki sākās 1989. gada 14. februārī, dienā, kad par Sālmana Rušdī galvu tika izsolīta atlīdzība. Bet laikam patiesībā šis datums jāatzīmē mazliet vēlāk, kad vājā rietumu valdību atbilde uz šo saucienu uz slepkavību deva kāpinājumu vardarbībai un laupīja drosmi jautrības mīļotājiem. Šis stāvoklis nav uzlabojies, kā rāda nesenais uzbrukums laikraksta “Jyllands-Posten” karikatūristam. Vardarbīgie panāca savu, kad valdības, laikraksti un pat universitātes, ieskaitot manējo, nostājās to pusē, ka pieprasīja mierinājumu par savām aizvainotajām jūtām, vai citādi… (Skumji, ka mana universitāte padevās pat bez šī “vai citādi”.) Mūsdienās politiskie līderi Īrijā un citās Eiropas valstīs ir aizņemti ar pretzaimošanas likumu atjaunošanu. Mēs sevi mānām, ja no saviem līderiem gaidām kaut ko labāku. Iespējams, vislabākais veids, kā mazināt šīs briesmas, būtu tieša vēršanās pret tām. Tas varētu nozīmēt reliģijas un reliģiozo dedzīgu izsmiešanu. Viena lieta, par kuru Marks Mercers nepavēsta, taču kas ir ļoti svarīga, ir ārkārtīgā atšķirība starp Rietumu reakciju gadījumā ar Rušdī un nesenajos gadījumos. Izdevēji, rakstnieki un intelektuāļi, no kuriem varētu sagaidīt Rietumu intelektuālo vērtību aizstāvību, bija nelokāmi Sālmana Rušdī un viņa grāmatas izdošanas tiesību aizstāvji. Karikatūristi un redaktori no “Jyllands-Posten”, pilnīgi pretēji, saņēma daudz mazāku atbalstu. Vai tas ir tādēļ, ka mainījusies attieksme, vai tādēļ, ka karikatūras bija tieša satīra, nevis tikai “intelektuāla” reliģijas aizskaršana? Abas iespējas ir satraucošas. No visiem labajiem iemesliem, kādēļ izsmiet, izzobot reliģiju vai vienkārši uzjautrināties par to, vissvarīgākais šķiet šis, par kuru mums normālā situācijā pat nevajadzētu uztraukties, – nepieciešamība saglabāt tiesības un iespēju to darīt. Mēs nevaram atļaut reliģijai, reliģiskām iestādēm, reliģiskām tradīcijām vai reliģiskiem līderiem panākt kādu priviliģētu pozīciju, no kuras tie varētu turpināt savu reliģisko viedokļu virzīšanu, vienlaikus paliekot neaizskarami atspēkojumiem, kritikai vai pat uzbrukumiem, kas tiek vērsti pret jebkuru citu viedokli jebkurā citā jomā.

Pupu mizu nodaļā uzņēmējs nestāv līdzās garīdzniekam. Jo, ļaudis, man jums jāsaka patiesība. Kad runa ir par pupu mizām, ievērojamām, lielās līgas pupu mizām, jums jāstāv godbijībā visu laiku čempiones priekšā (melīgu solījumu un nepatiesu apgalvojumu ziņā) – reliģijas. Tai nav pretinieku, nav pretinieku! Reliģija. Nekādu šaubu – reliģijai pieder lielāko muļķību stāsts, kāds jebkad ir stāstīts. Padomājiet par to! Reliģija patiešām ir pārliecinājusi cilvēkus, ka debesīs dzīvo neredzams vīrs, kas vēro visu, ko jūs darāt, - katras dienas katru minūti. Un neredzamajam cilvēkam ir īpašs 10 lietu saraksts, ko viņš nevēlas, lai jūs darītu. Un, ja jūs kaut ko no šīm 10 lietām izdarāt, viņam ir paredzēta īpaša vieta, pilna uguns un dūmu, un degumu, un moku, un sāpju, kur viņš jūs nosūtīs dzīvot un ciest, un degt, un smakt, un kliegt, un raudāt mūžīgi līdz pasaules galam! Taču Viņš jūs mīl. J Viņš jūs mīl, un Viņam vajag naudu! Viņam vienmēr vajag naudu! Viņš ir visuvarens, pilnīgs, visu-zinošs un vieds, tikai kaut kā vienmēr problēmas ar naudu! Ienākumi no reliģijas ir miljardiem dolāru, viņi nemaksā nodokļus, un viņiem vienmēr vajag mazliet vēl. Te ir runa par vienu LABU pupu mizu stāstu (bullshit story). Holy Shit! (netulkojas: holy – svēts, shit – mēsls; analogs: ‘’Velns parāvis!’’) Taču es vēlos, lai jūs ko zinātu, (es to saku patiesi), - kas attiecas uz ticību Dievam, - es patiešām centos. Es patiešām ļoti centos. Es centos ticēt, ka ir Dievs, Kurš radījis mūs visus pēc Savas līdzības, mīl mūs visus ļoti stipri, un cieši uzrauga visas lietas. Es patiešām centos tam ticēt, taču man jums jāsaka, jo ilgāk dzīvo, jo vairāk raugās apkārt, jo vairāk kļūst skaidrs, ka kaut kas ir sačakarēts. Kaut kas šeit nav kārtībā. Karš, slimības, nāve, iznīcība, bads, izvirtība, nabadzība, mokas, noziedzība, pagrimums un ‘’Ice Capades’’(šovs uz ledus – tulk.piezīme). Kaut kas noteikti nav kārtībā. Tas nav labs darbs. Ja tas ir labākais, uz ko Dievs ir spējīgs, es neesmu sajūsmināts. Šādi rezultāti nepiedienas Augstākai Būtnei. Tādus rezultātus jūs varētu gaidīt no uz laiku pieņemtas biroja sekretāres ar sliktu attieksmi. Un, starp mums runājot, jebkurā normāli vadītā Visumā šis vecis ar savu visvareno pakaļu būtu jau sen kā prom. Un, starp citu, es saku ‘’vecis’’, jo es stingri esmu pārliecināts, ka, ja Dievs ir, tas ir vīrietis. Neviena sieviete nekad nevarētu tik ļoti visu sačakarēt. Tātad, ja ir Dievs, es domāju, vissaprātīgākie cilvēki piekritīs, ka viņš ir vismaz nekompetents un varbūt (tikai varbūt) viņam nospļauties. Viņam nospļauties (un šo īpašību es apbrīnoju cilvēkos), - tas izskaidrotu vairumu slikto rezultātu. Tāpēc, tā vietā, lai būtu kārtējais bezprātīgais reliģiskais robots, kas bezprātīgi un bezmērķīgi, un akli tic, ka viss ir kāda spokaina, nekompetenta Tēva rokās, kuram par visu nospļauties, es nolēmu atrast kaut ko citu, ko pielūgt. Kaut ko, uz ko es patiešām varu paļauties. Un uzreiz es iedomājos par sauli. Tas notika acumirklī. Vienas nakts laikā es kļuvu par saules pielūdzēju. Nu, ne gluži vienas nakts laikā, jo naktī nav saules. Taču pirmais, ko es izdarīju no rīta, bija, ka kļuvu par saules pielūdzēju. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms jau – es sauli varu redzēt, - skaidrs? Atšķirībā no citiem minamiem dieviem. I'm big on that.(?) Nu nezinu, ja es ko redzu, tad tas man tā kā palīdz ticēt, - jūs saprotat? Tātad katru dienu es varu redzēt sauli, jo tā man dod visu, kas man nepieciešams: siltumu, gaismu, pārtiku, puķes parkā, atspulgus ezerā, gadās pa kādam ādas vēzim, bet vismaz nav nekādas krustā sišanas un cilvēkus nesadedzina tikai tāpēc, ka viņi tev nepiekrīt. Saules pielūgšana ir atklāti vienkārša. Nav nekādas mistērijas, brīnumu, tukšas greznības, naudas prasīšanas, nav jāmācās dziesmas, un nav nekādas īpašas ēkas, kurā vienreiz nedēļā savākties, lai salīdzinātu apģērbus. Un vislabākā lieta saistībā ar sauli ir, ka tā nekad man nesaka, ka esmu nevērtīgs. Tā man nesaka, ka esmu slikts cilvēks, kurš ir jāglābj. Tā man nekad nav pateikusi nejauku vārdu. Tā pret mani izturas labi. Tāpēc es pielūdzu sauli. Taču es nelūdzos saulei. Vai zināt kāpēc? Es neuzdrošinātos izmantot mūsu draudzību. Tas nav pieklājīgi. Es bieži esmu domājis, ka cilvēki pret Dievu izturas diezgan rupji, vai jums tā nešķiet? Viņi izsaka triljoniem un triljoniem lūgumu katru dienu. Viņi lūdz un prasa, un kauc pēc labumiem. Izdari to, iedod man to, man vajag jaunu mašīnu, man vajag labāku darbu. Un vairums no šīm lūgšanām notiek svētdienās, kad Dievam ir brīvdiena. Tas nav jauki. Tā neizturas pret draugu. Taču cilvēki lūdzas, viņi lūdz daudz un dažādas lietas, nu jūs ziniet, - jūsu māsai vajag kājstarpes operāciju, jūsu brāli arestēja par piekakāšanu lielveikalā. Taču visvairāk jūs gribētu izdrāzt to seksīgo, mazo rudmati ērtību veikalā. Nu jūs zināt, - to ar acs apsēju un izmežģīto kāju? Vai jūs varat lūgt ko tādu? Es domāju, ka jums nāktos. Un es saku: labs ir. Lūdziet, ko vien jūs gribat. Lūdziet jebko, taču kā paliek ar Dievišķo Plānu? Atcerieties? Dievišķais Plāns. Sensen Dievs izdomāja Dievišķo Plānu. Viņš daudz pie tā piedomāja, nolēma, ka tas ir labs plāns, un palaida to darbībā. Un miljardiem miljardu gadu Dievišķais Plāns noritēja gluži labi. Tagad uzrodaties jūs un kaut ko lūdzat. Un kas tad, ja jūsu lūgtā lieta nav paredzēta Dieva Plānā? Ko jūs gribat, lai Viņš dara? Vai lai izmaina Savu Plānu? Tikai jūsu dēļ? Vai tas nešķiet mazliet iedomīgi? Tas taču ir Dievišķais Plāns! Kāda jēga būt Dievam, ja katrs run-down (?) šmurgulis (shmuck) var uzrasties un sačakarēt Tavu Plānu?! Un te ir iespējama vēl viena problēma: un ja jūsu lūgšanas netiek uzklausītas. Ko jūs teiksit? ‘’Nu, tāda ir Dieva griba’’. ‘’Lai notiek tā.’’ Labi, taču, ja tāda ir Dieva griba, un, ja Viņš tik un tā darīs pēc Sava prāta, kāpēc vispār censties lūgties? Man tas izskatās pēc lielas laika tērēšanas! Vai nevarētu izlaist lūgšanos un uzreiz pāriet pie Viņa Gribas? Tas viss ir ļoti mulsinoši. Tāpēc, lai izvairītos no tā visa, es nolēmu pielūgt sauli. Taču, kā jau es minēju, es nelūdzu sauli. Bet ziniet kam es lūdzos? Džo Peši. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, es uzskatu, ka viņš ir labs aktieris, - skaidrs? Man tas ir svarīgi. Otrkārt, viņš izskatās pēc vīra, kas var visu nokārtot. Džo Peši nečakarējas. Patiesībā Džo Peši atrisināja dažas lietas, ar kurām Dievam bija grūtības tikt galā. Gadiem ilgi es lūdzos Dievu, lai viņš kaut ko iesāk ar manu skaļo kaimiņu ar rejošo suni, - Džo Peši izrubīja to daikta sūkātāju vienā apmeklējumā. Tas ir pārsteidzoši, ko var panākt ar vienkāršu beisbola nūju. Tā nu es Džo lūdzos jau kādu gadu. Un es kaut ko pamanīju. Es pamanīju, ka no visām Dievam adresētajām un no visām tagad Džo Peši adresētajām lūgšanām, uzklausītas tiek vienādā mērā ap 50%. Pusē gadījumu es dabūju, ko vēlos, pusē gadījumu – nē. Tāpat kā ar Dievu – puse uz pusi. Tāpēc izvēlieties savu māņticību, atlaidieties krēslā, iedomājieties vēlēšanos un izbaudiet procesu! Un tiem no jums, kas lasa Bībeli morālu mācību un literārās kvalitātes dēļ, es ieteiktu vēl dažus citus stāstus. Jūs vēlētos arī izlasīt ‘’Trīs sivēntiņi’’, - tas ir labais. Tai ir jaukas, laimīgas beigas, esmu pārliecināts, ka jums tā patiks. Tad vēl ir ‘’Sarkangalvīte’’, lai gan tajā ir starp rindiņām nojaušamā daļa, kurā lielais, ļaunais Vilks patiesībā apēd vecomāti. Par ko man, starp citu, ir vienalga. Un visbeidzot, es vienmēr esmu guvis daudz morālu atziņu no ‘’Oliņa-Boliņa’’. Kura vieta man patika visvairāk? ‘’Visi karaļa zirgi un visi karaļa vīri nevarēja salikt Oliņu-Boliņu atkal kopā.’’ Tas tāpēc, ka nav nekāda Oliņa-Boliņa, un nav nekāda Dieva. Neviena, pat ne viena, nekāda Dieva un nekad nav bijis. Es to pat pasniegšu šādi. Ja ir Dievs, tad lai auditoriju sasper zibens! Redziet? Nekas nenotika. Nekas nenotika? Visiem viss kārtībā? Labi, teikšu jums tā. Es nedaudz paaugstināšu likmi. Ja ir Dievs, tad lai Viņš sasper mani ar zibeni! Redziet? Nekas nenotika,…nē, paga. Man kājā iemeties neliels krampis. Un man sāp pauti. Pietam es esmu akls. Es esmu akls…ā, nē, - ar mani atkal viss ir kārtībā, laikam tas bija Džo Peši, ko? Dievs Svētī Džo Peši! Liels jums visiem paldies! Džo jūs svētī!