Tomēr savā esošajā formā mikrouzņēmumu niecīgā dalība nodokļu sistēmā ilgtermiņā rada ievērojamus draudus darbinieku sociālajai drošībai, ir netaisna pret pārējiem nodokļu maksātājiem, kas ar saviem nomaksātajiem nodokļiem jau šodien spiesti uzturēt mikrouzņēmumos strādājošos, kā arī kropļo konkurenci gan darba tirgū, gan atsevišķās biznesa nozarēs.
Jāatgādina, ka vēsturiski mikrouzņēmuma modelis tika plānots kā pagaidu risinājums krīzes pārvarēšanai. Sākotnēji uzstādītos mērķus daļēji ir izdevies sasniegt - līdz 2012.gada beigām ir izveidoti aptuveni 22 tkst. mikrouzņēmumu, tajos strādā vidēji 50 tūkstoši darbinieku.
Bet medaļai ir otra puse. Pirmkārt, modelis joprojām piedāvā nepamatotas nodokļu optimizācijas shēmas, piemēram, manipulācijas ar algām, fiktīvi nodarbinot radiniekus un draugus. Par shēmām liek domāt cienījamais darbinieku vecums, jo aptuveni 1100 darbinieku ir vecāki par 70, vairākiem pārsniedzot par 90 gadu slieksni. Otrkārt, mikrouzņēmuma modelis ir piemērots tieši pakalpojumu sniegšanas sektoram, kā arī maziem ražotājiem ar salīdzinoši nelielām ražošanas resursu izmaksām. Taču, tā kā samazināts darbaspēka nodokļu slogs katastrofāli nepieciešams visiem - kā maziem, tā lieliem ražotājiem vai pakalpojuma sniedzējiem, tad mikrouzņēmumu izmantošanas virpulī ātrāk vai vēlāk spiesti iesaistīties visi. Konkurences cīņā, kurš veiksmīgāk izmantos mikrouzņēmumus nodokļu optimizācijā, zaudētāji ir gandrīz visi. Tā ir nevienlīdzīga, uz likuma pārkāpšanas robežas balstīta konkurence, kurā pastiprināti tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda arī VID aktivitātēm, kas aktīvi cenšas tos apkarot.
Tomēr daudz satraucošākas ir cita sekas: mikrouzņēmu darbinieku sociālā neaizsargātība, kā arī viņu dzīvošana uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Pieņemot likumu, valsts paredzēja un cerēja, ka mikrouzņēmumu darbinieki ņems brīvprātīgu dalību sociālās apdrošināšanas sistēmā, taču vairāk nekā 2 gadu pieredze rāda pretējo - no 50 tūkstošiem darbiniekiem tikai 30 cilvēki ir reģistrējušies kā brīvprātīgie sociālo apdrošināšanas iemaksu veicēji, toties vairāk kā 10% tomēr ir griezušies pēc sociālās palīdzības pakalpojuma slimību, nelaimes gadījumu vai darba zaudējuma situācijās. Tātad, šie cilvēki nebūt nejūtas tik patstāvīgi un droši par savu nākotni un sociālie pakalpojumi viņiem vajadzīgi tikpat cik pārējiem iedzīvotājiem.
2012.gadā vidējā alga uz rokas, ko saņēma mikrouzņēmuma darbinieks, bija 310 lati mēnesī. Vidējais nomaksātais mikrouzņēmuma nodoklis uz vienu darbinieku bija 45 lati mēnesī, no kuriem uz personas sociālo iemaksu kontu tika novirzīti 29 Ls, 17 Ls no tiem pensiju uzkrājumam. Minimālās apdrošināšanas dēļ saņemot niecīgos pabalstus, šie cilvēki automātiski darbaspēju zuduma gadījumā kvalificējas mazturīgo statusam un pretendē uz daudziem citiem pabalstiem, bet, sasniedzot pensijā iešanas vecumu, nopelnītās 35 Ls pensijas vietā saņems valsts minimālo garantēto ~ 70 Ls pensiju. Kā noprotams, gan pabalstus, gan starpību pie pensijas piemaksā pārējie darba ņēmēji. Ilgtermiņā tas nozīmē sociālā budžeta pārslodzi un milzu problēmas.
Tikpat nevienlīdzīga ir mikrouzņēmumu darbinieku dalība savu pašvaldību budžetos. 2012.gadā vidēji viena mikrouzņēmuma darbinieka pienesums pašvaldībai bija 10 Ls mēnesī, salīdzinājumam viena vispārējā nodokļu režīmā strādājoša uzņēmuma darbinieka devums bija 8 reizes vairāk. Pat darbinieks ar minimālo bruto 200 Ls algu savai pašvaldībai iedzīvotāju ienākuma nodoklī samaksā 3,5 reizes vairāk. Ja mikrouzņēmumu darbinieku skaits turpinās pieaugt un valsts neizlems palielināt šī nodokļa likmi, visai drīz zem jautājuma zīmes būs pašvaldību slimnīcu, bērnudārzu, infrastruktūru uzturēšana. Turklāt, nevienlīdzīgo nosacījumu dēļ var pieaugt sociālā spriedze pārējo darba ņēmēju neapmierinātības dēļ.
Kāpēc ir nepieciešamas korekcijas esošajā mikrouzņēmuma nodokļa modelī? Jo esošie "eksperimenti" tikai attālina iespēju samazināt darbaspēka nodokļu slogu kopumā! Tas nebūs iespējams, jo gluži vienkārši valstij būs jākompensē sociālo nodokļa budžeta caurumi, kas radušies no mikrouzņēmuma sistēmas esošajā izskatā.
Vēl jo nesaprotamāka ir mikrouzuņēmuma nodokļa sistēmas galvenā aizstāvja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekļa Jāņa Endziņa nostāja, jo viņa pārstāvētai organizācijai vairāk kā jebkuram būtu jābūt ieinteresētiem vienlīdzīgas konkurences principu ievērošanā, un pamatotā/plānveidīgā darbaspēka nodokļu sloga samazināšanā. Bez tam jājautā, cik lielā mērā Endziņa kunga izteikumi ir tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu viedoklis, kurus it kā viņš pārstāv.
Vēlos citēt Endziņa kunga teikto 2009.gada 29.oktobrī žurnālam Kapitāls: "Fiksētais mikrouzņēmuma nodoklis būtu maksājams reizi ceturksnī 15-19% apmērā. Nodokļa likme tiktu piemērota atkarībā no strādājošo skaita uzņēmumā: 19%, ja mikrouzņēmumā strādā 1 cilvēks, 18% - ja 2, 17% - ja 3 cilvēki, utt. Maksimālais nodarbināto skaits mikrouzņēmumā ir 5 cilvēki, un tā ieņēmumi gadā nedrīkst pārsniegt 70 tūkst. latu."
Tātad Endziņa kungs, kurš bija viens no galvenajiem mikrouzņēmuma idejas virzītājiem (un paldies viņam par to), sākotnēji pats atzina, ka adekvāta dalība nodokļu sistēmā būtu ar divas reizes lielāku likmi nekā spēkā esošie 9%. Šobrīd viņa viedoklis ir krasi mainījies, pamatojot to ar viņam pašam piederošā mikrouzņēmuma nespēju konkurēt un izdzīvot, ja nodokļa likme tiks paaugstināta. Ir skumji, ka Endziņa kungs nespēj skatīties uz sistēmu kopumā, bet to uzlūko tikai caur šauru, diemžēl personīgu prizmu, nesaskatot riskus ekonomikai kopumā.
Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības Kamerai kā nopietnam sociālajam partnerim sarunās ar valdību būtu aktīvāk jāstrādā pie kopējā darbaspēka nodokļu sloga samazināšanas variantiem, nevis lobēt atsevišķus sev izdevīgus, bet lielākajam vairākumam ļoti dārgus ekperimentus.