Mēra Jāņa Rozenberga un viņu atbalstošā VARAM parlamentārā sekretāra Romāna Naudiņa ieceri visvairāk, protams, apdraud Latvijas lokālā specifika - līdzšinējā pieredze tam, kā notiek iestāžu pārcelšanās pat Rīgas ietvaros (pārkāpti termiņi, neplānotas izmaksas u. c.), mudina noskurināties: paldies, varbūt labāk nevajag. Lai gan attālumi Latvijā nav tādi, lai iestāžu decentralizācijas ideju atmestu tieši to dēļ, mēs, atvainojiet, spējam sačakarēt jebko (atceraties, piemēram, savulaik dīvainības tās pašas KM autiņu degvielas patēriņā?). Jāņem arī vērā, ka Latvijā nav tādas "divu centru" vēsturiskās pieredzes kā Lietuvā (Viļņa un Kauņa) vai pārcelšanas piekritēju piesauktajā Igaunijā (Tallina un Tartu). Līdz ar to jārēķinās, ka, piemēram, Liepājai var būt tikpat argumentētas pretenzijas kļūt par KM sēdekli.
Netrūkst arī citu argumentu, lai Cēsu mēra domu strupi noraidītu. Tomēr aizkaitināts tonis ir nevietā, jo idejas pamatā ir pilsētas dzīvotspējas veicinošo faktoru meklēšana, un tas nav nosodāmi. Ar to nodarbojas pašvaldības visā pasaulē, tikai nelaime ir tā, ka šāda vilkme, šķiet, nav uzkonstruējama ar politiski administratīviem lēmumiem, lai cik racionāli pareizi tie šķistu. Piemēram, vēl pirms dažiem gadiem daudzi stagnējošu pilsētu mēri ASV un Lielbritānijā lika lielas cerības uz pilsētplānošanas teorētiķa Ričarda Floridas idejām par t. s. radošo šķiru - ja pilsētai izdodas to piesaistīt, tad gaiša nākotne, tā teikt, nodrošināta. Diemžēl izrādījies, ka tik vienkārši nav, - pilsēta var ieguldīt prāvus līdzekļus, lai veidotu šai mazliet mistiskajai šķirai pievilcīgu vidi (sākot ar draudzīgu attieksmi pret minoritātēm, beidzot ar ekoloģiju), tomēr "klikšķis" nenotiek. Līdzīgi ar neveiksmi ir beidzies visnotaļ interesantais mēģinājums Krievijā - t. s. Permas kultūras projekts. Tam bija gan vietējās varas atbalsts, gan jaudīgi īstenotāji no Maskavas radošajām aprindām, tomēr pēc dažu gadu pūliņiem projekts faktiski ir apsīcis. Citiem vārdiem sakot, būtu nekorekti apsmaidīt Rozenbergu, jo centienos dot jaunu impulsu kādas pilsētas attīstībai ir "aplauzušies" krietni muskuļaināki spēlētāji. (Starp citu, arī Rīgā labi redzams, cik atšķirīgas ir apkaimes - ir arī nīkuļojošas, "vieta, kur pārgulēt" utt. -, lai gan par šo problēmu tiek runāts jau sen.)
Tāpēc, ja drīkst Rozenbergam ko ieteikt, lūk, divi minējumi. Mums ir mūsdienīgi domājoši, bet vienlaicīgi pa mākoņiem nelidojoši arhitekti - pilsētplānotāji (Toms Kokins, Guntis Stirna u. c.). Varbūt viņiem ir kāds labs padoms. Un jāturpina nikni cīnīties pastāvošo modeļu ietvaros - par ES un valsts naudas sadali, par perspektīvām pašvaldībām labvēlīgāku izlīdzināšanas fondu, nodokļu pārdali utt.