Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rakstot Meža meitas, Sanita Reinsone cīnījās, lai no teksta "nenāktu ārā" visvarenais pētnieks

Kaut kāda nesaprašanās ar laikmetu

Folkloras pētniece un vairāku grāmatu autore Sanita Reinsone priecājas par to, ka vadātājs nav pazudis no mūsu ikdienas, un nedaudz nožēlo, ka, runājot par latviešu folkloru, visiem pirmās nāk prātā tikai dainas.

Populārās grāmatas Meža meitas, kas stāsta par sievietēm, kuras laikā ap Otro pasaules karu bija devušās vai tika ierautas partizānu gaitās, autore Sanita Reinsone ikdienā strādā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (LU LFMI) un cenšas savienot humanitāro zinātnieku vajadzības ar informācijas tehnoloģiju iespējām, lai ieinteresētu un iesaistītu arvien vairāk cilvēku latviešu folkloras apgūšanā. 

Savu doktora disertāciju viņa izstrādājusi par apmaldīšanās konceptu latviešu folklorā, kur neizbēgami parādījās līdz mūsdienām, iespējams, vislabāk saglabājies folkloras tēls – vadātājs. Paralēli darbam pie disertācijas autore saviem bērniem rakstīja arī stāstus par igauņu leļļiem, kas mūk uz Latviju. Lai gan stāsti pabeigti jau senāk, veikalu plauktos tie nonākuši šogad, bet pati Reinsone, pateicoties savam pētnieces darbam, nominēta fonda Viegli apbalvojumam Laiks Ziedonim zinātnes kategorijā. SestDiena ar pētnieci tikās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur piektajā stāvā atrodas viņas darbavieta – LU LFMI. Meklējot klusāku vietu sarunām un dzirdot, ka bibliotēkas ekskursijas vadītāji, rādot apmeklētājiem Dainu skapi, stāsta klasisko vēstījumu par dainu vākšanu, Reinsone pagūst SestDienai norādīt – nebija jau tā, ka brauca, lai pierakstītu tikai dainas. Folkloras krātuvēs glabājas mīklas, pasakas, pagastu vēstures un daudzi citi nenovērtējami dārgumi, par kuriem runāts mazāk.

Kā tad tur ir ar to dainu popularitāti?

Tā ir, ka pirmais, kas nāk prātā, pieminot folkloru, ir latvju dainas. Tās ir unikālas, protams, bet tajā pašā laikā, pat vēl pirms Barona, tika cītīgi vāktas pasakas un teikas, māņticības lietas, bet tām nekad nav piešķirta tāda nācijas simbola aura.

Tagad ir visādi simtgades projekti, ja jums dotu naudu un teiktu – izceliet to, kas liekas svarīgi! Kas tas būtu?

To mēs [LU LFMI] īstenībā darām. Mēs tagad līdzvērtīgi stāvam pretī ar garamantas.lv, kas ir latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs, kur cenšamies neizcelt neko, bet izcelt visu. Parādīt, kā šie folkloras pieraksti ir tapuši, cik ļoti dažādi, cik daudz dažādu cilvēku ir piedalījušies, – teikas, pasakas vai tautas dziesmas ietver teicēju, pierakstītāju, iesūtītāju, arhivētāju. Tik daudz cilvēku, kas ir iesaistīti folkloras krājuma tapšanā, tas ir interesanti un ļoti kultūrvēsturiski nozīmīgi.

Ārkārtīgi skaistas un brīnišķīgas mīklas mums ir. Skolu grāmatās figurē neliela izlase, kas tiek reproducēta atkal un atkal, bet, pavērojot folkloras krātuves arhīvu, tur nāk laukā tik brīnišķīgi materiāli! Ne tikai dainas un pasakas, bet pagastu vēstures, teicēju dzīvesstāsti un dažādas citas lietas.

Vai daudz ir zudis?

Ir tāds fenomens, ka katra paaudze, kas nāk jau kopš Barona laikiem, saka, ka tagad jau vairs nav tas, kas bija pirms 20 līdz 30 gadiem. Pierakstīt un saglabāt visu nav iespējams, bet folklora mainās un pāriet no paaudzes paaudzē, modificējas.

Tas, kā mēs mūsdienās stāstām par apmaldīšanos, ļoti labi korelē, kā XIX gadsimtā cilvēki stāstīja par vadātāju. Arī mūsdienās tiek izmantota tā pati formula, šīs pašas baiļu sajūtas tiek ietvertas it kā mūsdienīgos stāstos ar mobilajiem telefoniem un GPS navigācijām, bet struktūra un sižeti ļoti atgādina XIX gs. beigu stāstus.

Vai nav žēl, ka tas vadātājs no modernajiem stāstiem pazudis?

Nav pazudis. Viņš ir tik dzīvs, cik vien var būt. Mūsdienās viņa darbības joma tiek paplašināta, viņš ir atbildīgs par visu ko. Ja, piemēram, Google ieraksta vārdu "vadātājs", ārā nāk ļoti brīnišķīgas lietas – vadātājs apmaldina dzīvē, mīlestībā. Kaut kādās likstās, kaut kas, kas iet uz apli un neveicas, pie tā vainīgs vadātājs. Mūsdienās viņš ir tāds metaforisks – konceptuālā metafora, lai izskaidrotu kaut kādas neizskaidrojamas lietas. Tas ir brīnišķīgi, ka viņš ir saglabājies. Man liekas, ka neviens cits nav tik tālu aizgājis. Vēl ir lietuvēns, bet viņam ir konkrēta darbības joma.

Vai būs Meža meitas 2?

Nu, ja kaut kas tāds nāktu priekšā, kāpēc ne. Ja būtu kaut kas nezināms. Jo, rakstot Meža meitas, nebija sajūtas, ka es kaut ko atkārtoju, drīzāk, ka tas ir kaut kas jauns un nezināms, ko nevar atrast vēstures grāmatas, ka cilvēki aiziet un jāpaspēj. Līdzīgi bija arī ar Ādama stāstu (Ādama stāsts: Mazsalaciešu dzīve, ieradumi un tikumi Ā. Purmaļa autobiogrāfijā 19. un 20. gs. mijā. Sastādītāja, ievada un komentāru autore Sanita Reinsone, Zinātne). Tas ir viens XIX gs. vidū dzimuša zemnieka dzīvesstāsts, paša rokas pierakstīts. Satriecošs! Rakstīts tā, kā zemnieks raksta XIX gs. otrajā pusē. Viņa fokuss ir uz meitās iešanu, viņš ļoti praktiski, detalizēti ir aprakstījis, kā meitās gājis, cik kurpju noplēsis, kā lietussargs saplīsis, cik reižu suņi brukuši virsū. To pamanīja Nacionālais teātris un izveidoja izrādi. Viņš man ļoti patika. laikam pārlasu un nevaru beigt priecāties par to, cik naivs un praktisks ir XIX gs. otrās puses zemnieks.

Jūsu disertācija bija par apmaldīšanos mežā, grāmatu sauc Meža meitas, vai jums ir kādas īpašas attiecības ar mežu?

Vadātājs bija tāds mitoloģisks tēls, ko es mēģināju teikās saprast, bet, gadiem ejot, doktorantūrā man drīzāk interesēja cilvēka izjūtas mežā. Cilvēka un meža attiecības – un tad tur kaut kur parādās vadātājs. Nav tā, ka es esmu meža cilvēks, bet mežs man liekas ļoti būtiska latviešu identitātes daļa, arī mana – viņš visu laiku kaut kur te ir. Bērnībā aiziet līdz mežam bija viegli, es dzīvoju Mazsalacā, mežs man bija 200–300 metru attālumā. Tā ir daļa no dzīves telpas, daļa no ainavas, kas tiek ikdienā apdzīvota. Man liekas, ka ir daudz tādu lietu, kas ir tik pierastas, ka tām nepievērš uzmanību, bet, ja sāc pievērst, viss kļūst ļoti interesants.

Nu, un tagad pēc Meža meitām jums ir bērnu grāmatiņa par leļļiem, kas mūk prom no Igaunijas uz Latviju (kus mul patarei! kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju, izdevniecība Liels un mazs).

Tā tas izskatās, bet tas nav pēctecīgs darbs – tas viss noticis vienlaikus, bērnu grāmatu es rakstīju paralēli savai disertācijai. Tas bija intensīvs bērnu kopības laiks, man bija divi mazi bērni, kad viņi bija bērnudārzā – es rakstīju disertāciju, kad viņi spēlējās rotaļlaukumā – es rakstīju bērnu grāmatu. Tas bija tāds brīnišķīgs piedzīvojums, jo iepretim zinātniskam tekstam ļoti viegli un patīkami rakstīt kaut ko konkrēti maniem bērniem. Vienā brīdī likās, ka jāaizsūta tālāk un tad redzēs, kas no tā sanāk.

Vispār man jūsu disertācija, Meža meitas un bērnu grāmata iet kopā. Viens par apmaldīšanos, otrs par slēpšanos, trešais par aizmukšanu – tāds skatījums uz to, kas notiek, kad ar cilvēkiem vai leļļiem notiek sliktas lietas.

Es tā nebiju par to aizdomājusies. Viņiem visiem es redzēju cauri mežu. Bērnu grāmatā tas bija diezgan apzināti, ka es liku tur vadātāju un bārdainus vīrus, kas gribēja dzīvot mežā, bet šādā virzienā nebiju aizdomājusies. Jā, kaut kādā ziņā laikam tas tā ir. Kaut kāda nesaprašanās ar laikmetu.

Labi, beidzot jāpajautā, kā tikt vaļā no vadātāja.

Vispirms var mēģināt trīs reizes pārspļaut pāri plecam, ja tas nestrādā, var mēģināt noskaitīt tēvreizi otrādi.

Tā ir vesela prasme...

Ja tas nestrādā, jānovelk apģērbs un jāuzvelk pilnīgi otrādi. Respektīvi – jāveic ačgārnas darbības. Tad šo vadātāja radīto ačgārnību var pagriezt atpakaļ.

Visu sarunu ar Sanitu Reinsoni lasiet 28.aprīļa žurnālā SestDiena!

Top komentāri

paskaidrojums
p
Reinsones kundze, ''vadātājs'' ir reāla Latvijas dabas parādība vai anomālija, sauciet kā gribat, kas izpaužas divējādi, nekad vienlaikus - klejojoša gaismiņa Svētā Elma uguņu paveidā un apjukuma sajūta ar nespēju identificēt apkārtējo pasauli vai bailēm no nezināmā drauda. Esmu sava mūža laikā intervējis pietiekami daudzus, lai to apgalvotu. Veiksmi darbā!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Egils Levits prezidenta amatā attaisnos uz viņu liktās cerības?

Kopā nobalsojuši: 3341

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Atbalss no ezera

Trio Ezeri koncertus nespēlē bieži, nekad tajos neatkārtojas, jo pielāgojas katrai telpai, kurā uzstājas, un šoruden gaidāmais albums tapis divus gadus un ticis pāris reižu pat pārrakstīts.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata