Ne dienu bez sievietes

Krievijas vēsturnieks un literatūrzinātnieks Boriss Sokolovs Latvijā ir uzstājies ne reizi vien un devis intervijas arī SestDienai. Kad viņš 2014. gada 3. martā interneta portālā grani.ru Krimas aneksiju salīdzināja ar Hitlera īstenoto Sudetu sagrābšanu, pieeja portālam pēc desmit dienām tika bloķēta pēc Krievijas ģenerālprokuratūras pieprasījuma. Pēdējoreiz, pagājušā gada decembrī, Sokolovs Latvijā ieradās, jau tiesvedības saistīts. Krievijas radiostacijas Eho Moskvi vēstures programmas Diletanti pagājušā gada 14. jūlija raidījumā viņš izteica pieņēmumu, ka pavasarī izdoto bijušā KGB priekšsēdētāja Ivana Serova it kā memuāru Piezīmes no čemodāna (Zapiski iz čemodana) lielu daļu Serovs nav rakstījis. (Ivans Serovs (1905–1990), kuru Sokolovs sauc par vienu no Staļina laika bendēm, no 1954. līdz 1958. gadam vadīja KGB, pēc tam līdz 1963. gadam Galveno izlūkošanas pārvaldi GRU.) Pēc šīs pārraides Sokolovs un radiostacija tika iesūdzēti tiesā par Serova un memuāru projekta autora, Krievijas Valsts domes deputāta Aleksandra Hinšteina (Vienotā Krievija), goda un cieņas aizskaršanu. Prasītāji apgalvoja, ka memuāri ir autentiski un Serovs ir labs cilvēks, kuram ir lieli nopelni tēvijas priekšā, organizējot partizānu kustību un citas akcijas Lielā Tēvijas kara laikā. 7. decembrī tiesa lēma Sokolovam par labu, tomēr tiesāšanās aizkavējusi viņa pārcelšanos uz Poliju strādāt par kara vēstures profesoru Polijas aizsardzības akadēmijā.

Fragments no intervijas:

Teicāt, ka ne tikai apšaubāt Serova memuāru autentiskumu, bet arī nepiekrītat pozitīvam viņa vērtējumam.

Manuprāt, viņš bija bende, kurš organizēja galvenokārt nošaušanas, deportācijas, represijas.

Vai viņš pats arī piedalījās nošaušanās?

Nē, Dievs pasarg’! Tāda līmeņa cilvēki kā Berija, Serovs, Kabulovs, Merkulovs paši nevienu nešāva. Viņi tikai deva pavēles. Serovs ir piedalījies 1939.–1941. gada tīrīšanās Rietumukrainā, poļu nošaušanā Katiņā un Harkovā, veselu tautu – Volgas vāciešu, čečenu un Krimas tatāru – deportācijās, Polijā deportējis un šāvis Armija Krajowa (Tēvijas armija) karavīrus, veicis deportācijas arī Vācijā. Par spīti tik asiņainai biogrāfijai, viņš netika represēts reizē ar Lavrentiju Beriju un viņa rokaspuišiem 1953. gadā, bet ieņēma nozīmīgu lomu Ņikitas Hruščova varas nostiprināšanā 1957. gada Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas plēnumos, piedalījās arī Ungārijas sacelšanās apspiešanā 1956. gadā.

Kas šajā grāmatā liek jums domāt, ka Serovs to nav rakstījis?

Piemēram, it kā dienasgrāmatas ieraksts 1945. gada jūlijā Vācijā. Tur Serovs nodarbojas ar rūpniecības iekārtu, zinātniski tehniskās dokumentācijas un vācu speciālistu izvešanu uz PSRS. Viņš raksta arī par Berlīnes reaktīvās kustības laboratoriju: «Kāds vācietis palaida dūres lieluma žiroskopu un iedeva mums to paturēt. Es to paņēmu. Vācietis teica: «Pamēģiniet to pagriezt uz sāniem.» Visi mani mēģinājumi bija nesekmīgi. Izrādās, iekšpusē darbojas mašīniņa ar programmvadību.» Kā krievu valodas lietotājs varu apgalvot, ka 1945. gadā krievu valodā nebija termina «programmvadība» (programmnoje upravļeņije). Pirmie rūpnieciskie darbgaldi ar programmvadību parādījās Amerikā 1952. gadā. Padomju Savienībā tie ieviesās 60. gadu pirmajā pusē, tad arī krievu valodā parādījās šis termins. Tātad dienasgrāmatā Serovs to nevarēja ierakstīt. Ja pieļauj, ka viņš ierakstu veicis vēlākos gados, pēc atmiņas, arī nav skaidrs, kur viņš to ņēmis, jo tad viņš vismaz būtu paskatījies, kas ir žiroskops. Saprotiet, nav žiroskopu ar programmvadību.

Tas būtu tas pats kā kompass vai vodkas glāzīte ar programmvadību. Tātad Serovs tā nevarēja ierakstīt ne dienasgrāmatā, ne memuāros. To ir rakstījis cilvēks, kuram nav priekšstata par žiroskopu.

Varbūt tiesāšanās ar jums īstais iemesls ir grāmatas reklāma?

Iespējams. Mani tiesā nesavtīgi aizstāv advokāte Darja Sukiha no Komandas 29, kas specializējas lietās, kuras saistītas ar pieeju arhīviem.

Krievijā Otrā pasaules kara mitoloģizācija tagad pieņemas spēkā? 

Jā. Tas ir pilnīgi mitoloģizēts sižets, gan attiecībā uz zaudējumiem, gan uz PSRS politikas attaisnošanu 30. gadu beigās. Vai šī mitoloģizācija netraucē vēsturnieku darbu? Jā, strādāt ir grūti. Zināma daļa arhīvu ir slēgta, apjomā neliela, bet svarīga. Mēs, piemēram, joprojām nezinām, kāds bija Berlīnes operācijas koda nosaukums.

Kā jūs izskaidrotu Ivana Bargā pieminekļu celšanu Krievijā?

Varas ideoloģija, ja tāda ir, pašā primitīvākajā veidā ir etātisms (gosudarstveņņičestvo). Viņu ieskatā – Krievijas vēsturē labs ir viss, kas nostiprina valsti, un slikts viss tas, kas, viņuprāt, to vājina. Ivans Bargais – jā, bende, tirāns, bet paplašināja Krievijas valsts robežas, iekaroja Astrahaņas un Kazaņas hanisti, sāka Sibīrijas iekarošanu.

Bet sakiet, ar ko Pēteris Lielais atšķīrās no Ivana Bargā? Cilvēkus nonāvēja vairāk, bija ar izteikti sadistiskām nosliecēm. Man bija interesanta Eiropas projekta ideja. Ja tā būtu īstenojusies, Eiropas vēsturnieki uz gadiem trīsdesmit četrdesmit būtu labi nodarbināti: censties atrast Pētera Pirmā ārlaulības pēcnācējus visā Eiropā. Par Pēteri Pirmo ir zināms, ka viņš ne dienu nevarēja iztikt bez sievietes. Kad viņš apmeklēja Rīgu, droši vien notika tas pats, kas citur. Tātad jāņem tās dienas, kad Pēteris Pirmais bija Rīgā, un jāskatās, kuras Rīgas sievietes pēc deviņiem mēnešiem dzemdēja. Tas pats attiecas uz Kopenhāgenu, Parīzi un citām vietām. Pēc tam varētu veidot Pētera Pirmā pēcteču ģenealoģiju trīssimt gadu laikā līdz pat mūsu dienām. Tur būtu darbs uz gadiem piecdesmit daudziem jo daudziem Eiropas vēsturniekiem.

Vai Pēteris Pirmais sievietes vienkārši ķēra uz ielas?

Pieļauju, ka viņš viņām droši vien maksāja. Lai gan varbūt arī nemaksāja. No vienas puses, bija labsirdīgs, no otras – ekonomisks. Kā tai anekdotē: "Huzāri naudu neņem!"

Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!