Kopš pusaudža gadiem par dīvaini uzskatītais Didjē Visuma izpētei nodevās jau agrā jaunībā. Būdams astronomijas students, jaunietis mēnešiem ilgi pa vairākām stundām dienā caur paštaisītu teleskopu vērās debesīs un analizēja redzēto. Kamēr apkārtējiem nereti šķita, ka Didjē velti izšķiež laiku, viņš mērķtiecīgi pētīja Visumu, kā arī uzlaboja tehniku, ar ko varētu ieraudzīt debesu ķermeņus (tieši tam šveicietis vēlāk veltīja arī savu doktora disertāciju).
Ilgais darbs atmaksājās 1995. gada oktobrī, kad Didjē Kelozs pirmais pasaulē pamanīja eksoplanētu jeb planētu, kas atrodas ārpus Saules sistēmas un riņķo orbītā ap kādu zvaigzni. Līdz tam tas nebija izdevies nevienam cilvēkam un cita teorētiski apdzīvojama kosmiskā objekta pastāvēšana drīzāk saistījās ar zinātniskās fantastikas romāniem un filmām. Taču jaunā zinātnieka atklājums mainīja paradigmu, un nākamajos divdesmit gados astronomi identificējuši jau vairāk nekā 4110 planētu un vairāk nekā simtu, uz kurām varētu būt līdzīgi – dzīvības pastāvēšanai labvēlīgi – apstākļi kā uz Zemes. Aptuveni desmitās daļas atklāšanā piedalījies arī pats Kelozs.
Paši neticēja
Didjē Nobela prēmiju dalīs ar kolēģi Mišelu Majoru, ar kuru kopā uzbūvēja savu teleskopu kādā observatorijā Francijas Alpu pakājē. Ar šo teleskopu zinātnieki spēja pamanīt sīkas pārmaiņas to zvaigžņu gaismas frekvencē, ap kurām riņķo planēta. Izmantojot tā dēvēto Doplera efektu, viņiem izdevās atklāt pirmo eksoplanētu.
"Tāpat kā citi mēs bijām ļoti pārsteigti, atraduši šo planētu, jo tā bija ārkārtīgi dīvaina. Tā nebija tāda, kādas esam raduši redzēt. Diskutējot mēs ar Mišelu centāmies pierādīt, ka tā nav planēta, tomēr vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tai var būt tikai viens izskaidrojums," sarunā ar aģentūru AFP par 51 Pegasi b nosauktās citplanētas atklāšanas laiku atminas Kelozs. Tā ir aptuveni Saules sistēmas vislielākās planētas Jupitera izmērā, taču savai zvaigznei atrodas 20 reižu tuvāk nekā Zeme Saulei. Tolaik atklājums izraisīja pamatīgu saviļņojumu citkārt mierīgajās astrofiziķu aprindās, kurās sajūsma mijās ar dziļu skepsi. "Nevienam nepatīk apšaubīt paradigmas. Mēs vienkārši gribam ticēt visam tam, kas mums ir mācīts skolā, piemēram, ka Jupiteram līdzīgas planētas veidojas tālu no zvaigznes," AFP tagad stāsta planētu pētniece Sāra Sīgere, kura tolaik bija Hārvarda Universitātes studente.
Arī tagad 52 gadu vecumu sasniegušais Kelozs aktīvi turpina pētīt kosmosu, strādā par profesoru prestižajā Kembridžas Universitātē un neskopojas ar pārdrošiem solījumiem. Mediju apciemots pēc paziņojuma par Nobela prēmijas piešķiršanu, viņš pavēstīja, ka cilvēce jau tuvākajos 30 gados varētu Visumā atrast dzīvas radības.
"Es nespēju noticēt, ka mēs esam vienīgā dzīvības forma Visumā. Tur ir pārāk daudz planētu, pārāk daudz zvaigžņu, un ķīmija ir universāla. Ķīmijai, kas noveda pie mūsu dzīvības rašanās, tas jāpanāk arī citur. Es esmu pārliecināts, ka dzīvībai jābūt arī citur. Tā nenozīmē zaļus cilvēciņus. Dzīvība uz Zemes sākās daudz agrāk, pirms pa to sāka rāpot dzīvnieki," zinātnieku citē britu laikraksts The Telegraph.
Neperspektīvs pētījums
Nobela prēmijas fizikā otru pusi saņems Kanādas un ASV pilsonis Džeimss Pīblss, kurš apbalvots par "teorētiskiem atklājumiem, kas veicināja mūsu izpratni, kā Visums attīstījās pēc Lielā sprādziena".
1935. gadā Kanādas rietumos dzimušais Pīblss agri ieinteresējās par zinātni un pēc bakalaura grāda iegūšanas Manitobas Universitātē devās uz prestižo Prinstonas Universitāti ASV, kurā ieguvis doktora grādu fizikā un nostrādājis visu savu darba mūžu. 1964. gadā viņš pievērsās tolaik nozarē par ne pārāk perspektīvu uzskatītajai fizikālās kosmoloģijas sfērai jeb Visuma izcelsmes jautājumu pētīšanai. Tobrīd valdīja uzskats, ka neatbilstoša tehniskā aprīkojuma dēļ pētījumi šajā jomā ir lemti strupceļam. Tomēr Pīblss palika uzticīgs izvēlētajai tēmai un deva nozīmīgu pienesumu Lielā sprādziena modeļa skaidrošanā. Viņš izvirzīja tēzi par kosmisko mikroviļņu fona radiāciju, kas varētu apstiprināt pieņēmumu, ka agrāk Visums bijis mazāks, karstāks un blīvāks. Viņa vadītā darba grupa arī radīja instrumentus, ar kuriem uztvert šo seno starojumu.
Zinātnieka kontā ir arī darbi par cilvēkam nesaskatāmajām un līdz ar to mīklainajām parādībām tumšo matēriju un tumšo enerģiju, kā arī viņa vadībā tika veidota teorija par kosmosa struktūras veidošanos.
Prāvais ieguldījums kosmosa izpratnē pamudināja medijus piekabināt zinātniekam iesauku '"Visuma pavēlnieks". Atšķirībā no citiem zinātniekiem, kuri saņēmuši Nobela prēmiju par vienu nozīmīgu atklājumu, sešu mazbērnu vectēvs Pīblss būtībā apbalvots par mūža ieguldījumu, jo viņš visu dzīvi veltījis zinātnei. "Ar zinātni jānodarbojas, ja tā aizrauj. Tieši to es izdarīju," tā savu uzticību pētniecībai skaidro kanādietis, kurš pieradis pie klusas dzīves un nekad neesot vēlējies būt uzmanības centrā. Arī tagad 84 gadus vecais sirmais kungs cer, ka nekas daudz nemainīsies. Viņš jau pirms 20 gadiem ir aizgājis pensijā, tomēr vieglā režīmā turpina mācīt jauniešus, jo viņam tas patīkot.
Ielika pamatus viedtālrunim
Mūsdienu prasīgie viedtālruņi nebūtu iedomājami bez litija jonu baterijām. Tieši par vieglo, atkārtoti uzlādējamo un jaudīgo bateriju izstrādi 1991. gadā un to pilnveidošanu Nobela prēmija ķīmijā piešķirta trim zinātniekiem: Džonam Gudinafam no ASV, Stenlijam Vitingemam no Lielbritānijas un Akiram Josino no Japānas. 97 gadus vecais Gudinafs ir visvecākais cilvēks, kurš ieguvis Nobela prēmiju.
Stenlijs Vitingems 70. gadu beigās detalizēti aprakstīja uzlādējamu bateriju darbības konceptu, tādēļ pamatoti tiek dēvēts par uzlādējamo bateriju tēvu. Par litija kobalta oksīda daudzsološajām spējām pirmais 1979. gadā paziņoja Gudinafs. Tas pavēra ceļu atkārtoti uzlādējamu bateriju izstrādei, kurā pozitīvie un negatīvie elektrodi darbojas vienīgi kā palīgi litija joniem, un turpmāk ķīmiskā reakcija nenotiek.
Ideju 80. gados attīstīja Josino, kurš centās izstrādāt mazākas un vieglākas baterijas nekā tobrīd pieejamās. Viņš atklāja, ka, lai izvairītos no elektrolīta šķīdinātāja sadalīšanās, kā negatīvs elektrods jāizmanto oglekļa materiāls ar noteiktu kristālisku struktūru. Balstoties uz šo hipotēzi, japāņu pētnieks 1986. gadā izstrādāja pirmo litija jonu baterijas prototipu.
Neapšaubāmi, arī angļu pētnieks Vitingems ir nozīmīga persona uzlādējamu litija bateriju izstrādes vēsturē. 1941. gadā Anglijas pilsētā Notingemā dzimušais brits pēc ķīmijas studiju pabeigšanas 16 gadu nostrādāja Exxon Research & Engineering Company, vēl četrus – pasaulē vislielākajā naftas lauku apguves kompānijā Schlumberger un tikai tad pievērsās akadēmiski pētnieciskajam darbam.
Ideja par pirmajām funkcionālajām atkārtoti uzlādējamām baterijām viņam radās, strādājot Exxon, un tieši šī kompānija izgatavoja pirmos eksemplārus. Tās gan nebija uz litija jonu, bet gan uz titāna disulfīda katoda un litijaalumīnija anoda bāzes.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18.-24.oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!