Pusaudži un tīklu revolūcija

Pagājušās nedēļas vidū Lielbritānijas parlamenta augšnams jeb Lordu palātas vairākums nobalsoja par sociālo mediju lietošanas aizliegumu nepilngadīgajiem, kas nav sasnieguši 16 gadu vecumu. Lielbritānijas gadījumā šāds balsojums nenozīmē tūlītēju minētā lieguma ieviešanu, taču vienlaikus ir skaidrs un nepārprotams signāls, ka tas tiks darīts jau pārskatāmā nākotnē. Debatēs pirms balsojuma, jāpiebilst, regulāri tika piesaukts Austrālijas piemērs, kur analoga likuma norma stājās spēkā pērn 10. decembrī, un tiek uzskatīts, ka tad, kad minētais liegums sāks funkcionēt arī Lielbritānijā, tam atradīsies sekotāji arī citu rietumvalstu vidū.

Tomēr vērts atcerēties, ka austrālieši un tagad arī briti nepavisam nav pirmie, kuri ar likumu starpniecību cenšas apkarot sociālo tīklu «kaitīgo ietekmi» (lai kas arī ar to netiktu saprasts) uz bērnu un pusaudžu prātu. Austrālija ir pirmā tikai tādā ziņā, ka pirmā ir noteikusi tik vērienīgus ierobežojumus, radikāli papildinot jau iepriekš pieņemto Tiešsaistes drošības aktu (OSA, Online Safety Act).

TRĪS FUNDAMENTĀLI IEMESLI

Trīs galvenie iemesli, kuru dēļ vairākumā valstu pastāv plaša vēlme «ieviest kārtību» bērnu un pusaudžu attiecībās ar sociālajiem tīkliem (YouGov Lielbritānijā nupat veikta aptauja liecina, ka iepriekš minētos aizliegumus atbalstīja 74% britu), parasti tiek definēti kā pusaudžu garīgās veselības krīze, sociālo tīklu izmantoto algoritmu toksiskums, kā arī politiska nepieciešamība valstīm atgūt suverenitāti. Jeb citiem vārdiem – visā no minētā ir beidzot sasniegta kritiskās masas robeža, pēc kuras iepriekšējā paļaušanās uz pašregulāciju vai ierastajiem kontroles mehānismiem vairs netiek uzskatīta par pieņemamu.

It īpaši tas attiecas uz pirmo iemeslu – pusaudžu garīgo veselību. Ka šajā ziņā vērojama krīze, apliecina dažādi dati un pētījumi, kuri liecina – kopš 2010. gadu vidus (viedtālruņu masveida izplatības sākums) visā Rietumu pasaulē pastāv nevis vienkārši augšupejošas, bet biedējoši augšupejošas līknes par pusaudžu depresiju, kas radusies sociālo tīklu ietekmes dēļ. Kiberņirgāšanās un digitālā vajāšana, sociālā salīdzināšana (nepārtraukta saskarsme ar nedabiski skaistiem vai veiksmīgiem tēliem), bailes palikt ārpus sociālās grupas (angļu valodā tās parasti tiek apzīmētas ar abreviatūru FOMO – fear of missing out jeb bailēm palikt ārpusē), kas rada nemitīgu trauksmes sajūtu, dopamīnu cilpas nosaukumu ieguvusī atkarība no sociālo tīklu (vai pareizāk – to algoritmu) Patīk vai Nepatīk. Uzskaitītās ir tikai dažas no negācijām (tajā skaitā ir arī atklāti kriminālas), kas sociālajos tīklos ir sasniegušas mērogus, kad jau ir neiespējami izlikties, ka viss iepriekšminētais ir tikai atsevišķi gadījumi. Tās ir plaši izplatītas tendences, kuru esamību pierāda nopietni pētījumi, un tās ir parādības, kurām pusaudži vairumā gadījumu nav gatavi tīri sava vecuma un tam piemītošo īpatnību dēļ. Piemēram, tāds fenomens kā pusaudžu pašnāvnieku grupas virtuālajā vidē ir tikai viena no šo tendenču radīto seku radikālākajām izpausmēm.

NOPLŪDINĀTIE DATI

Tieši tāpat apgalvojums par sociālo tīklu izmantoto algoritmu toksiskumu nav tikai kādu aktīvistu viedoklis – tas balstās uz iekšējiem pētījumiem, trauksmes cēlēju liecībām un akadēmiskiem eksperimentiem.

Galvenais pavērsiens šajā ziņā notika ap 2021. gadu, kad atklātībā nonāca fakts – paši uzņēmumi apzinās savu produktu kaitīgo ietekmi. Par sava veida lūzuma punktu kļuva tā saucamie Facebook faili – bijušā Facebook (tagad Meta) darbinieces Frānsisas Hogenas noplūdinātie tūkstošiem sociālā tīkla iekšējo dokumentu un viņas vēlāk sniegtās liecības ASV Senātā. Skandāls toreiz, jāpiebilst, izcēlās pamatīgs, bet galvenais secinājums bija, ka Facebook (vai konkrētajā gadījumā – Instagram kā Facebook struktūrvienība) zināja, ka tā algoritms aktīvi piedāvā pusaudžiem saturu, kas veicina neveselīgu tievēšanu vai plastisko ķirurģiju, jo tas izsauc spēcīgas emocijas (skaudība, nepilnvērtība), kas liek lietotni neatstāt.