Igaunijas kompānijas EstLine pasažieru prāmis Estonia, kas tobrīd bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu, vētras laikā (vēja ātrums pārsniedza 20 m/s, bet viļņu augstums bija četri līdz astoņi metri) nogrima Baltijas jūrā naktī no 1994. gada 27. uz 28. septembri. Traģēdijas brīdī uz prāmja saskaņā ar oficiālo informāciju atradās 989 cilvēki: 803 pasažieri un 186 apkalpes locekļi. No viņiem visiem dzīvi palika tikai 137 cilvēki – 94 pasažieri un 43 apkalpes locekļi (izglābti tika 138 cilvēki, taču viens no viņiem vēlāk mira slimnīcā). Baltijas jūra bija paņēmusi 852 cilvēku dzīvību, turklāt mirstīgās atliekas tika atrastas tikai 95 no bojāgājušajiem (ieskaitot slimnīcā mirušo), savukārt 757 joprojām skaitās pazuduši bez vēsts. Bojāgājušo un pazudušo vidū bija 17 valstu pilsoņi, tajā skaitā arī 23 Latvijas valstspiederīgie. Pavisam uz prāmja Estonia atradās 29 Latvijas pilsoņi vai iedzīvotāji, no kuriem izglābties izdevās tikai sešiem. Šajā skumjajā sarakstā Latvija atrodas trešajā vietā aiz Zviedrijas (501 bojāgājušais) un Igaunijas (285).
Estonia traģēdija kļuva par otru upuru skaita ziņā lielāko kāda Eiropas kuģa bojāeju miera laikā pēc Titānika, kā arī par upuru skaita ziņā lielāko kuģa bojāeju miera laikā Baltijas jūrā. Tāpat prāmja nogrimšana ir lielākā kuģa katastrofa Igaunijas vēsturē, jo, domājams, prasījusi vairāk upuru nekā tvaikoņa Eestirand bojāeja 1941. gada 24. augustā, kad nacistiskās Vācijas aviācijas uzlidojumu dēļ dzīvību zaudēja "vairāki simti" vēlāk nogrimušā tvaikoņa pasažieru un apkalpes locekļu.
Uzreiz pēc traģēdijas tika izveidota starpvaldību izmeklēšanas komisija, kuras sastāvā bija pa trim pārstāvjiem no Igaunijas, Somijas un Zviedrijas. Saskaņā ar oficiālo slēdzienu par Estonia bojāejas cēloņiem tika atzītas nepilnības kuģa konstrukcijā, kuģošanas ātruma pārsniegšana un vētra. Tika secināts, ka visi kopā šie apstākļi noveduši pie prāmja priekšgala viziera (paceļamo vārtu autotransportam) atraušanās no korpusa (28. septembrī plkst. 0.55) un ūdens ieplūšanas automašīnu klājā. Tā rezultātā prāmis plkst. 1.40 pazuda zem ūdens un jau desmit minūšu vēlāk sasniedza jūras dibenu 83 m dziļumā.
Komisija publiskoja kopumā četrus ziņojumus un beidza darbu 2009. gada februārī. Ņemot vērā lielo bezvēsts pazudušo skaitu un viedokli, ka prāmja vrakā atrodas ap 650 cilvēku mirstīgās atliekas, tika pieņemts arī īpašs likums par bojāgājušo mieru, kas attiecas uz Estonia vraka atrašanās vietu. Tika aizliegta niršana vai citi darbi prāmja nogrimšanas vietā tā apskatei. Jāpiebilst, ka Estonia ir vienīgais nogrimušais kuģis pasaulē, uz kuru attiecināts šāds likums.
Kapteinis un mehāniķis
Uzreiz pēc Estonia traģēdijas parādījās dažādas versijas, tostarp arī visādas sazvērestības teorijas, par prāmja bojāejas cēloņiem. To sekmēja arī fakts, ka vairāk nekā desmit cilvēki, kuri sākotnēji tika pasludināti par izglābtiem vai kurus uzreiz pēc katastrofas bija it kā redzējuši paziņas, pēc tam tika iekļauti bojāgājušo sarakstos.
Pats zināmākais no šādiem cilvēkiem bija prāmja otrs kapteinis Avo Pihts, kurš atradās uz Estonia kā pasažieris. (Prāmim bija divi kapteiņi, kas to vadīja pārmaiņus.) Kad Estonia sāka grimt, Pihts aktīvi piedalījās cilvēku glābšanas darbos, bet pēc tam uzreiz vairāki viņa paziņas un dienesta biedri apgalvoja, ka atpazinuši kapteini Vācijas telekanāla ZDF ziņu raidījumos, kuros tika parādīti pirmie pēc katastrofas izglābtie cilvēki. Tiesa, starp izglābtajiem apkalpes locekļiem tā arī neatradās neviens liecinieks, kas būtu redzējis Pihtu iekāpjam glābšanas laivā (pēdējo reizi viņš tika manīts, organizējot cilvēku iekāpšanu pēdējā palikušajā glābšanas laivā) vai izglābto vidū (ja neskaita ZDF sižetu), un kapteiņa vārds 4. oktobrī tika oficiāli iekļauts bezvēsts pazudušo sarakstos.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 16. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!