Vasarām ir viena slikta īpašība, kas ar gadiem kļūst tikai sliktāka, – kad vasaru tavā mūžā ir daudz un tu sāc atcerēties visus tos jaukumus, kas tajās bijuši (peldēšanās, laivošana, sēņošana, ogošana, mākoņu vērošana, vainagu pīšana, makšķerēšana u. c., u. c.), tad rodas maldīga sajūta, ka visi šie jaukumi ir notikuši vienā vasarā, un tu brīnies, kāpēc tagad, šajā vasarā, vairs tā nesanāk, kāpēc vasara paiet tik ātri, ka beidzas tieši tad, kad esi tai beidzot sagatavojies, bet vēl neesi paspējis pat gailenes palasīt, lai gan gaileņu šovasar ir tik daudz, ka pašas nāk pretī. Šī sajūta tiešām ir maldīga, neraugoties pat uz to, ka vecumā laiks iet arvien ātrāk. Arī senāk, zaļajā jaunībā, nebūt ne katrā vasarā izdevās padarīt visas tās lietas, kuras var padarīt tikai vasarā. Acīmredzot tad tikai vēl nebija uzkrājusies pieredze, ka vienā Latvijas vasarā visu paspēt nevar.
Bet kas tajās senajās vasarās bija savādāks? Ziniet, viena lieta, kas noteikti bija savādāka, bija skaņas. Šodien Rīgā, konkrēti Pārdaugavā, vasara nozīmē vispirms nebeidzamus lapu pūtēju, zāles pļāvēju un dažādu remontu veicēju ielu lauzēju trokšņus jau no paša rīta, gan darbdienās, gan brīvdienās. Lapas vēl nebija uzplaukušas, kad lapu pūtēji (ceru, ka viņiem ellē blakus katlam velni visu mūžību rūcinās tos lapu pūtējus tieši ausīs) jau atrada pielietojumu – puteklīšus un lietuslāses pa bruģi dzenāt. Nebija jau tā, ka senāk nekas netrokšņoja, no Rumbulas lidlauka pāri Pārdaugavai regulāri lidoja krievu iznīcinātāji, bet ar šodienas lapu pūtēju armiju tie trokšņošanas biežuma ziņā konkurēt nevarētu.
Tātad šodien miers jāmeklē ārpus Rīgas, vēlams, tā patālāk. Apvienojot patīkamo ar derīgo, bijām aizdevušies uz Matīšiem, uz kapu svētkiem. Kas nav redzējis Vidzemes kapus, tas neko nav redzējis – te ir sagrābta katra lapiņa, katra skujiņa, turklāt grābums veikts ornamentā. Un tas viss bez lapu pūtējiem!
Kad nu svētki ir galā, nebrauksi jau uzreiz atpakaļ uz Rīgu, ja reiz tāds retums kā saulaina diena trāpījies. Pabrauksi pa kādu ceļu, pa kuru varbūt nemaz i braucis neesi vai vismaz neatceries. Varbūt pa ceļam kāds krodziņš lai būs. Tagad gan jaunu krogu atvēršanas bums sen beidzies, bet tomēr. Pirms tam ievācam informāciju, kur varētu paēst. Strautiņos varot tīri labi.
Tādi nav dzirdēti. Jādodas turp. Braucam pa Matīšu–Alojas ceļu, un patiesi – Vilzēnos ceļa malā smuka akmens māja vienās puķēs apkārt, te arī mīt iestādījums ar nosaukumu veikals kafejnīca Strautiņi. Veikalā pasūti, plašā terasē mājas otrā pusē sēdi un gaidi. Tikmēr ieskaties tīklā un uzzini, ka Vilzēni ir vidējciems. Tāds esot ciemu klasifikācijas veids Latvijā. Tad jau jābūt arī lielciemam, mazciemam, valstsciemam, maktenciemam un citiem ciemiem… Kamēr tā prātojam, pasūtītie labumi jau klāt. Karbonādes pusporcija ir divu Rīgas pilnporciju lielumā, un arī pārdevējas – pasūtījuma pieņēmējas – ieteiktās ribiņas vairāk piedienētos īstam maktenciemam nekā vidējciemam. Taču arī makten garšīgas izrādījās, tāpēc nokopām ātri – un, nebūtu tās vasaras vecuma galā tik īsas, droši vien pēc tam būtu bez steigas pagulējuši zālē, patēlojuši kādas akmens govis.
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Veikals kafejnīca STRAUTIŅI
Adrese: Strautiņi, Vilzēni, Braslavas pagasts
Atvērts: No 12.00 līdz 21.00
SESTDIENA ĒDA
- Cūkas ribiņas 7,90
- Karbonāde 7,30
- Mežpils lejamais alus 0,5 l 2,50
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
RIBIŅAS GODS GODAM. Patīkami ieturēties te var lielā terasē ēkas otrā pusē.