Teju katrā ciematā ir pa kādai mājai, kam vietējie met labu līkumu, jo īpaši gada tumšākajā posmā, ko mūsu senči dēvēja par veļu laiku, bet jaunākās paaudzes kolektīvajā apziņā tas iespiedies kā periods ap Halovīnu jeb Visu svēto dienu. Vai nu ēkā kāds ņēmis nelabu galu un tagad tā ir pamesta un spocīga, vai arī tās noslēpumainie iemītnieki apkārtējiem uzdzen šermuļus un pamudina baumot par briesmu lietām, kas notiekot šajā mājoklī. Šausmu sajūtu mēdz modināt arī lielas, pelēcīgas gotiskajā arhitektūras stilā būvētas pilis vai vientuļas būdiņas meža vidū. Kādēļ gan tā notiek? Kas tieši ēku padara tik spocīgu, ka mums no tās sametas bailes?
Šie jautājumi urdījuši ne vien bērnus vai paranormālu stāstu cienītājus, bet arī respektējamus zinātniekus. Desmitgadēm ilgos pētījumos iegūtas atbildes uz daudziem jautājumiem, arī par baiļu cēloņiem, to izplatīšanos un tamlīdzīgām lietām. Ar katru atklājumu noslēpumainības plīvurs pabalē, jo izrādās, ka vairumam biedējošo lietu ir pavisam ikdienišķs skaidrojums.
BAILES SĀKAS PRĀTĀ
Visbiežāk baiļu pamatā ir pašu cilvēku rīcība, izdomājot un izplatot mītus un briesmu stāstus. Ja labi padomā, tad teju par katru «spoku vajāto» vietu var atcerēties kādu briesmu nostāstu, kura atbilstību patiesībai pat nevar noskaidrot, jo tas noticis sen un saglabājies vien mutvārdu folklorā. Dažkārt šie stāsti ir piesieti reāliem vēsturiskiem notikumiem, taču gadu gaitā apauguši ar izdomājumiem un pārspīlējumiem. Nozīmīgu pienesumu devusi arī popkultūra, trilleros un šausmu filmās izceļot spocīga izskata ēkas kā vietas, kur notiek ārprātīgas lietas. Tas uzlicis visām pamestām, nemājīgām mājām ļoti neglaimojošu apsēsto ēku tēlu, pat ja tām nav savas biedējošās leģendas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 31. oktobra - 6. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!