Cilvēks nav balta lapa. Saruna ar psiholoģijas profesoru Aļošu Neibaueru

Aļoša Neibauers ir vācu psiholoģijas profesors un Diferenciālās psiholoģijas institūta vadītājs Kārļa un Franča universitātē Grācā Austrijā un Austrijas Psihologu asociācijas prezidents. Iepriekš viņš ir bijis arī Starptautiskās Inteliģences pētniecības asociācijas (ISIR) un Starptautiskās Individuālo atšķirību pētniecības sabiedrības (ISSID) prezidents. Taču, ja visus oficiālos amatu nosaukumus noliek malā un to visu mēģina pateikt vienkāršāk, droši var teikt, ka Neibauers patlaban tiek uzskatīts par vienu no pasaulē vadošajiem inteliģences pētniekiem.

Savā pētnieciskajā darbā par individuālajām atšķirībām cilvēku uzvedībā viņš galvenokārt pievēršas inteliģencei, radošumam un nošķīrumam starp praktisko, emocionālo un sociālo inteliģenci. Neibauers vienmēr ir uzskatījis, ka līdztekus zinātniskajam darbam ļoti svarīgi ir popularizēt zinātniskos atklājumus plašākai sabiedrībai. Viņš regulāri sniedz intervijas vācu un austriešu medijiem un ir sarakstījis vairākas populārzinātniskas grāmatas. Pirmās divas Mācīšanās padara gudru (Lernen macht intelligent) un Inteliģence. Lielas atšķirības un to sekas (Intelligenz: Große Unterschiede und ihre Folgen) tapušas sadarbībā ar kolēģi Elsbeti Šternu. Savā jaunākajā grāmata Dari, ko vari! (Mach, was du kannst!) viņš pārstāv domu, ka, izvēloties profesiju, mums būtu jāvadās pēc savām dotībām, nevis interesēm.

Bieži dzirdēts padoms: izvēlies darbu, kas tev patīk, un tev vairs nekad nebūs jāstrādā.

Dažiem cilvēkiem tā varbūt arī ir, taču daudziem citiem – ne. Bieži tām jomām, kas mūs aizrauj, dotību ziņā mēs esam pilnīgi nepiemēroti. Pētījumi rāda, ka korelācija starp interesēm un dotībām ir ļoti zema. Citiem vārdiem: tā nebūt nav, ka tas, kas mūs interesē, mums arī padodas.

To taču vajadzētu pamanīt!

(Smejas.) Bieži mums izvēlētā profesija tomēr puslīdz padodas, un mēs šajā jautājumā tālāk neiedziļināmies. Taču tas nozīmē arī to, ka mums, iespējams, ir dotības, par kurām nemaz nenojaušam. Piemēram, sievietes daudz retāk interesējas par tehniku vai dabaszinātnēm, lai gan šajās jomās ir tikpat apdāvinātas kā vīrieši. Tas parāda, ka arī sabiedrības normas un tradicionālās dzimumu lomas ietekmē jomas, par kurām interesējamies. Lielu lomu spēlē arī vecāki. Ir profesijas, kas tiek teju vai mantotas. Piemēram, kurš gan nav dzirdējis par ārstu dinastijām.

Tad intereses labāk ignorēt?

Intereses, protams, nav nesvarīgas. Taču vēl lielāka nozīme ir dotībām. Tās ir arī daudz stabilākas. 

Apmēram 18 līdz 20 gadu vecumā mūsu dotību struktūra ir nostabilizējusies un mainās ļoti minimāli. 

Šajā vecumā jau ir skaidrs, vai kādam ir drīzāk valodnieciskas vai matemātiskas dotības.

Vai tad dotības nevar uzlabot?

Zināmā mērā, protams, var. Taču, ja man nav muzikālo dotību, es nekad nebūšu Anne Sofija Mutere (slavena vācu vijolniece – red.).

Tas vairākumam cilvēku ir saprotams. Ne katrs var būt pasaulslavens vijolnieks vai olimpisko spēļu laureāts.

Jā, šo piemēru min arī slavenā amerikāņu psiholoģe Elena Vinere. Īpašas spējas mūzikā vai sportā nevienā nerada mazvērtības kompleksus – visiem ir skaidrs, ka bez noteiktām anatomiskām īpašībām vai absolūtās dzirdes var trenēties līdz spēku izsīkumam, bet nekad nesasniegt izcilus rezultātus.

Taču attiecībā uz prāta spējām mēs tā nedomājam. Šeit valda uzskats, ka katrs cilvēks ir kā balta lapa, ka mēs šo lapu varam aprakstīt, kā vien gribam, ka katrs cilvēks var kļūt, par ko vēlas. Tā ilgu laiku uzskatīja biheivioristi, taču šodien mēs zinām, ka arī gēniem un agrā bērnībā piedzīvotajam ir liela nozīme. Katrs nevar kļūt par to, ko vēlas. Turklāt, kā jau teicu, dotību veidošanās, sasniedzot pilngadību, būtībā ir noslēgusies. Mūsu personība un raksturs vēl turpina veidoties un ir pakļauti lielākām pārmaiņām, savukārt intereses ir ļoti nepastāvīgas un var mainīties bieži. Tādēļ ir prātīgāk pielāgot intereses dotībām, nevis censties izdarīt pretējo.

Vai mēs kaitējam bērniem, sakot, ka viņi var kļūt par visu, ko vēlas?

Vecāki var piedāvāt bērniem dažādus pulciņus un vērot, kas viņos rada prieku, kas viegli un ātri iet no rokas. Kad mēs, psihologi, runājam par dotībām, mēs skatāmies, cik ātri un viegli cilvēki apgūst attiecīgās iemaņas. Jo apdāvinātāki kādā jomā mēs esam, jo raitāk un vieglāk mums izdodas uzlabot savas iemaņas. Ja trūkst dotību, ir jāiegulda milzīgs darbs un daudz laika, lai progresētu. Tad liela nozīme ir disciplīnai un spējai sevi motivēt. Protams, daudz ko līdz noteiktam līmenim var uztrenēt, un ir jomas, kuras vairāk "piedod". Arī viduvēji advokāti, piemēram, var veidot labu karjeru.

Tad lielāka nozīme ir citām kvalitātēm.

Tieši tā. Es jau nesaku, ka dotības ir vienīgais, kam ir nozīme. Es vados pēc triju kolonnu modeļa. Viena no tām ir dotības, otra – personība, trešā – intereses. Pirmais ir tas, ko es varu. Otrais, kāda tipa cilvēks es esmu. Atvērtāks, skaļāks, klusāks un tamlīdzīgi. Ar trešo ir domāta tāda aptuvena profesionālā ievirze. Sociāls darbs vai darbs ar datoriem, piemēram.

Daudzas no mūsdienās izplatītajām profesijām pirms trīsdesmit gadiem nemaz neeksistēja. Vai tādēļ nebūtu prātīgāk pievērst uzmanību tādiem faktoriem kā radošums? Kā to vispār izmērīt?

Pašu radošumu izmērīt nevar, taču var noteikt tā saukto kreatīvo potenciālu. Lai to uzzinātu, tiek izmantoti diverģentās domāšanas testi. Cilvēkam nosauc vienu ikdienišķu priekšmetu, piemēram, spaini vai zobu birsti, un viņam īsā laikā ir jāizdomā daudzi un interesanti šī priekšmeta izmantošanas veidi. Tad skatās, cik daudz un cik oriģinālas jeb statistiski retas idejas šis cilvēks ir radījis.