Lūdzu, parakstieties šeit!

Kādā piektdienas vakarā oktobra sākumā pēc ikdienas pienākumu pildīšanas lēnā solī čāpoju mājās un izdomāju, ka labprāt stundiņu kaut kur pasēdētu, iedzertu glāzi vīna un palasītu grāmatu. Tā kā Latvijā ar naudu ir ļoti švaki, visas kafejnīcas bija pilnas. Klīdu, līdz ieklīdu kādā vietā Strēlnieku ielā, paņēmu sarkanvīnu un atvēru grāmatu. Pasaka, ne dzīve, ja ikdienu pavadi ar mazu bērnu!

Tomēr pēc pavisam īsa brīža manu uzmanību piesaistīja blakus galdiņš. Tur angliski sarunājās divi vīrieši. Viens stāstīja otram, kā rīkos referendumu par Saeimas atlaišanu. Pēc izskata šo kungu nepazinu, bet gribējās zināt, kas tas tāds ir. Rīkojos kā parasti – nosūtīju viņa bildi draugam, kurš zina pilnīgi visus ar politiku saistītos personāžus Latvijā. "Laikam Normunds Grostiņš," minēja mans draugs. Pastāstīju, par ko runā pie blakus galdiņa. "Tad čista Grostiņš," apstiprināja politikas guru.

Apmēram pēc mēneša Grostiņa kungs tiešām bija viens no tiem, kas sāka parakstu vākšanu, lai rosinātu referendumu par Saeimas atlaišanu. Kaut arī mani pašu šis aicinājums neuzrunāja, nopriecājos, ka dzīvojam valstī, kurā jebkurš var vākt parakstus par jebko un visu ko rosināt.

Mana balss = mana nauda

Par Saeimas atlaišanu tā kā būtu skaidrs – uz to ik pa laikam aicina visi, kam nav slinkums. Tagad arī, tā teikt, oficiālā līmenī, tas ir, valsts aicinās ar savu parakstu iedzīvotājus paust viedokli sakarā ar nebūšanām galvaspilsētas pašvaldībā. Bet zem kā tad vēl tauta ir gatava likt savus iniciāļus un kā vārdā aktivizēties? Intereses pēc palūkojos kulta portālā manabalss.lv, lai noskaidrotu, par vai pret ko vispār ļaudis Latvijā vāc parakstus. Lielāko daļu iniciatīvu apvieno nauda – vai nu rosina, ka kādai sabiedrības grupai jāpiešķir vairāk līdzekļu vai arī ka ir jāsamazina vai jāatceļ kaut kādi nodokļi. Šo rosinājumu vidū radusies pat ideja par jaunu nodokli – miljonāru nodokli, kas ļautu atņemt naudu bagātajiem un sadalīt nabagajiem. Tieši tas, kas vajadzīgs Latvijai – legālo miljonāru lielvalstij!

Tomēr iniciatīva čempione, šķiet, ir par to, lai tiktu atcelts nekustamā īpašuma nodoklis vienīgajam mājoklim. Tai ir jau ap 50 tūkstošiem atbalstītāju. Par šo arī mani reiz aicināja parakstīties pie Brīvības pieminekļa kungi, kas tur bija uzslējuši pat karātavas. Kad prasīju, par ko tieši jāparakstās, aktīvisti atbildēja: "Nu kā! Pret vienīgo īpašumu!" Tā kā man parasti ir nepieciešams ilgāks laiks lēmuma pieņemšanai, riskēju ar pakāršanu un atteicos sniegt savu artavu iniciatīvas dzīvotspējai.

Tagad mani kā jaunu uzņēmēju uzrunāja vēl arī manabalss.lv publicētā iniciatīva par to, ka mazajiem uzņēmējiem jādod iespēja vienkāršāk maksāt nodokļus. Kaut arī aprakstā ap tūkstoš reizēm bija minēts vārds "vienkārši", jāatzīst, ka man tas bija par sarežģītu – saprast, kā tieši tā rēķināšana notiks. Toties es kā SIA īpašniece, kas vienreiz nodokļus jau samaksājusi, varu sacīt, ka nekā ārprātīga tur nav, ja vien zina, kad jāmaksā. Un to saku es – cilvēks, kas nespēj iebraukt iniciatīvā par nodokļu vienkāršošanu!

Vēl manabalss.lv pavīd pa kādai iniciatīvai, kas tur ir jau vairākus gadus un laiku pa laikam uzpeld no jauna, – piemēram, par to, ka nevajag cirst kokus, kad putni ligzdo, vai par tā saukto tikumības grozījumu atcelšanu. Lai iniciatīva nokļūtu Saeimā, tai jāsavāc vismaz 10 tūkstošu parakstu. Taču tas vēl neko nenozīmē. Tā var tikt izmesta no parlamenta drīz pēc izlasīšanas. Tāpēc, manuprāt, svarīgāk ir nevis savākt maģiskos 10 tūkstošus parakstu, kas nemaz tik maģiski nav (līdz Saeimai iniciatīvu var aizdzīt kaut vai viens aktīvs cilvēks), bet īstā šādas platformas funkcija ir parādīt, ka cilvēkus konkrētais jautājums satrauc.

Jāatgādina arī, ka šī platforma nav vienīgais iespējamais veids, kā vākt parakstus. Piemēram, pēdējās dienās esmu manījusi aicinājumus parakstīties par to, lai Teikā neizcērt kokus. Klāt aicinājumam ir veidlapa un lūgums savu parakstu nest uz VEF Kultūras pili. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tomēr loģiski būtu, ja šādā gadījumā vienlīdzīgāki par citiem būtu ieinteresētie cilvēki – tie, kas dzīvo Teikā, nevis teorētiski spriež par to, kādus ienākumus ģenerēs potenciālās jaunās ēkas, ko varētu uzcelt traucējošo koku vietā. Tiesa, arī ļoti lokālām iniciatīvām atrodas vieta tajā pašā Manā balsī – tur, piemēram, var parakstīties pat par tramvaju no Baložiem uz Ziepniekkalnu.

Kopīgā Eiropas vide

Bet nu – no Teikas uz Briseli! Dažkārt, lai panāktu lielas pārmaiņas, nepietiek ar spēļu karātavām un parakstu lapām pie Brīvības pieminekļa. Jārunā Eiropas līmenī. Uzmetu aci Eiropas iniciatīvām (tās var atrast, iegūglējot vārdus "Eiropas pilsoņu iniciatīva"), un tajās vienojošais elements ir vide. Loģiski – dabā un vidē tādas valstu robežas īsti neeksistē (izņēmumi zināmā mērā ir salu valstis). Un, piemēram, darbi klimata pārmaiņu mazināšanai nav ne plika graša vērti, ja esi vienīgais centīgais darītājs. Jā, tie var sasniegt citus labus rezultātus – konkrētajā valstī uzlabojas gaisa kvalitāte un cilvēku veselība, ja, piemēram, pārstāj kurināt ogles. Vai pilsētās ir mazāk sastrēgumu, ja cilvēki brauc ar tramvaju, nevis ar savu auto. Tomēr klimata jomā šie centieni ir kaķim zem astes, ja valstis nerīkojas kopā. Tāpēc arī nav liels pārsteigums šajā sarakstā ieraudzīt tik daudz vides iniciatīvu. Aicinājums glābt bites un pamazām atteikties no pesticīdiem ir reģistrēts pat divas reizes!

Eiropas pilsoņu aktivitāte vides jomā manī raisa divējādas sajūtas. No vienas puses – forši, ka par šīm lietām runā tik daudz. Forši, ka eiropieši pieprasa pārmaiņas. No otras puses – man nešķiet, ka tur vispār būtu jābūt kaut kādai parakstu vākšanai un pilsoņu iniciatīvai.

Vides jomā būtu jāvalda zinātnes diktatūrai. Ja, piemēram, zinātnieki vienojušies, ka jāpārstāj kurināt fosilo kurināmo, jo tikai tā var mazināt katastrofālās klimata pārmaiņas, tad tas ir jādara. Pat tad, ja 200 miljoni cilvēku parakstītos par jaunu ogļu elektrostaciju atvēršanu katrā valstī. Un, ja zinātne parāda, ka tie Teikas koki uzlabos cilvēku dzīvi, tiem tur ir jāpaliek un nevienam nekur savi paraksti nav jānes.

Ar naudas dalīšanu gan citādi – to nu katrs savā saimniecībā (ģimenē, uzņēmumā, valstī) var dalīt, kā vēlas. Var maksāt lielus nodokļus un saņemt pakalpojumus no valsts ik uz stūra; var nemaksāt, dzīvot bez budžeta, bet visu vajadzīgo atļauties pats. Galvenais, ka atbalstu vienam, otram vai varbūt vēl kādam trešajam no šiem scenārijiem ļaudis gatavi paust, drosmīgi parakstoties.