Mīlestības pēcvārds

Šajā rakstā es vēlētos pateikties tiem, kuri šo koncertu piedzīvoja: noskatījās, noklausījās un jūtas piepildīti ar gaismu, laimīgi par dzirdēto, bet tikpat arī vēlos uzrunāt tos, kuriem Mīlestības vārdā sasaucas ar trauksmes un skandāla auru. Abas pieredzes ir būtiskas. Un, protams, man ir ļoti sāpīgi dzirdēt, cik daudz dusmu šis iecerētais mīlestības manifests ir modinājis. Mūsu vēlme no sākta gala bijusi radīt kaut ko neapšaubāmi sirsnīgu, siltu, mājīgu, drošu. Sākot no dabiskas, pēc Latvijas priežu meža smaržojošas koka skatuves un mūziķiem uz tās, tērptiem kā bērzu meijām – visiem kā vienam virmojot lepnumā par to, ka varam dzīvot, dziedāt un mīlēt brīvā Latvijā. Izvēlējāmies dziesmas, kas mūsu dzīvi ir padarījušas par jēgpilnu un mīlestību iemiesojošu, mūziku, kas radījusi mūs pašus un jaunībā reiz satuvinājusi mūsu mammas un tētus. Un šajās dziesmās ielikām visu savu jaunradi un personisko esību, lai ar tām pateiktu ko jaunu nākotnes Latvijai. Izvēloties solistus, es vēlējos parādīt visplašāko un autentiskāko spektru ar dažādajiem Latvijas tembriem – no "cilvēka bērna", zēnu kora puikas līdz iedvesmotājam Renāram, no spurainiem, mīlošiem pusaudžiem līdz pavisam leģendārai balsij, kas savulaik devusi spēku un radošu dzirksteli no okeāna otra krasta. Un, jā, arī absolūti neparastajai, bet, manuprāt, ļoti neparasti skaistajai Evijas Vēberes balsij.

Gribu izmantot iespēju atvainoties visiem, kurus šis eksperiments (un noteikti arī kāda šķība nots – katram no mums tai skaitā) ir aizvainojis vai kā citādi aizskāris priekšstatus par to, kā drīkst dziedāt.

Visu dziesmu un solistu izvēle ir pilnībā mana atbildība – un, lai arī sarūgtināts par sekām, ko tas nesa, esmu drošs, ka kopīgiem spēkiem darbu veicām ar vislielāko mīlestību un atbildību.

Neskatoties uz sabiedrības augsto temperamenta temperatūru šobrīd, spēju uzliesmot par katru vēsmu (arī acīmredzamu provokāciju), nākt klajā ar bargu vērtējumu arī tad, ja nav bijis laika pārlieku iedziļināties detaļās, šis Latvijas dzimšanas dienas gads ir nesis arī ārkārtīgi daudz prieka – piedzīvotas jaunas sastapšanās, radīts daudz jaunas mūzikas, Latvijas mākslu novērtējuši Orsē muzejā Parīzē, izdota Nacionālā enciklopēdija, valstī uzlabojušies ekonomiskie rādītāji, izdziedāti un izdejoti visskaistākie Dziesmu un deju svētki (vismaz manā dzīves pieredzē noteikti), piedzimuši teju 20 tūkstoši mazuļu. Es no sirds ticu, ka šie mūsu otrās simtgades zēni un meitenes taps par mīlošiem, mīlētiem, gudriem un par sevi pārliecinātiem Latvijas vārda nesējiem pasaulē – gan plašajā, gan tajā, kas veido katra cilvēcisko saturu.

Mans novēlējums otrās simtgades latvietim šajos Ziemassvētkos ticībā, ka Latvijai lemts dzīvot saules mūžu: apvienot, nevis šķelt. Darīt, darboties. Radīt. Jaunradīties, rūdīties. Smaidīt.

Manu pārliecību un ticību mūsu tautas spēkam un spējai būt vienotiem šī pieredze nav sašūpojusi. Es mīlu Latviju un novēlu katram cilvēkam, ģimeni un mājai būt miera un saules siltuma apspīdētai. Tāpat aicinu katrā mājā sirsnīgā gaisotnē Otro Ziemassvētku rītā plkst. 11 ieslēgt tālrādi, lai noskatītos Mīlestības vārdā. 18+ Latvijas Televīzijas ēterā. Un ieraudzīt to savām acīm.

No Latvijas Bankas vadītāja aizturēšanas, dažāda mēroga skandāliem pašvaldībās un aicinājumam atlaist Rīgas domi līdz nebijuši ilgam valdības veidošanas procesam, strīdiem par Simtgades naudas sadali, sportistu panākumiem pasaulē un grandioziem kultūras notikumiem. Tik raibs un dažāds ir bijis šis - Latvijas Simtgades - laiks. Tāpēc atsevišķu notikumu uzskaitījuma vietā šoreiz SestDiena aicināja dažādu jomu pārstāvjus dalīties īsās pārdomās par iespaidiem, notikumiem un lietām, kas paliks prātā un ko vajag paņemt līdzi, ieejot nākamajā - 2019. gadā.