Mūsdienās ikviens skolēns zina (vai vismaz viņam būtu jāzina), ka sakarsēts gaiss ir vieglāks par aukstu un tam ir tendence celties augšup, raksta LiveScience.com. Daudzi par to var pārliecināties pat dzīvokļos, vērojot to, kā ziemā, kad apkure ieslēgta uz pilnu jaudu, virs radiatoriem esošie aizkari plivinās, lai gan logi ir aizvērti un nekāda caurvēja nav. Vēl uzskatāmāks vai, pareizāk sakot, uz savas ādas sajūtamāks piemērs ir pirts, kur uz augšējās lāvas ir krietni karstāk, nekā atrodoties tuvāk pirts grīdai.
Taču 1740. gada 26. augustā dzimušajam Žozefam Mišelam Mongolfjē, tāpat kā viņa laikabiedriem, šo elementāro zināšanu nebija (pētījumi šajā jomā vēl netika veikti), un pie idejas par gaisa balona radīšanu viņš nonāca intuitīvā un eksperimentālā ceļā, raksta Smithsonian Magazine. Turklāt ilgu laiku abi brāļi (Žaks Etjēns vairāk gan bija atbildīgs nevis par tehnisko, bet saimniecisko daļu) dzīvoja pārliecībā, ka sakarsētais gaiss kombinācijā ar degšanas procesā radītajiem dūmiem rada kādu īpašu gāzi un pat nosauca to par Mongolfjē gāzi.
Taču nozīmīgākā bija nevis teorija, bet prakse, un galu galā cerētais rezultāts tika sasniegts pēc daudziem gan veiksmīgiem, gan ne tik veiksmīgiem izmēģinājumiem. 1873. gada 19. septembrī Francijas karaļa, augstmaņu uz ārzemju viesu klātbūtnē pirmo reizi gaisā pacēlās balons, kuram bija piestiprināts krātiņš ar trim dzīvniekiem: aitu, gaili un pīli. Kad kļuva skaidrs, ka ar dzīvniekiem pēc lidojuma nekas slikts nav noticis, 21. novembrī īsā ceļojumā ar Mongolfjē balonu devās fiziķis Žans Fransuā Pilats de Rozjē un marķīzs d’Arlands jeb Fransuā Lorēns. Gaisa ceļojumu ēra bija sākusies, un brāļus Mongolfjē pamatoti uzskata par vieniem no aviācijas pionieriem.
PIRMIE EKSPERIMENTI
Brāļi Mongolfjē uzauga Francijas ziemeļaustrumos – Annonē, kas atrodas netālu no Lionas. History.com raksta, ka viņu tēvs bija viens no reģiona vadošajiem papīra ražotājiem un ienākumi no šī rūpala ļāvuši bez problēmām uzturēt pat tiem laikiem ļoti plašo (16 atvašu) ģimeni. Saskaņā ar tradīcijām uzņēmuma vadīšanu ar laiku vajadzēja uzņemties vecākajam dēlam, taču Žozefs Mišels šai lomai izrādījies pagalam nepiemērots. Viņš vairāk bijis sapņotājs un pēc rakstura ļoti kautrīgs cilvēks, kuru biznesa haizivis noēstu vienā mirklī.
Tajā pašā laikā viņš bijis ļoti atjautīgs, allaž spējis izdomāt kaut ko jaunu tehniskā ziņā un tādēļ rūpnīcai ļoti noderīgs. Brīvajā laikā Mongolfjē aizrāvās ar aeronautiku, ejot mitoloģiskā tēla Ikara pēdās. 1775. gadā viņš ar paša konstruētu izpletni nolēcis no mājas jumta, gandrīz laužot kaklu, taču šis negadījums nav nu jau pieaugušo vīrieti atturējis no turpmākiem eksperimentiem, kas gan beidzās neveiksmīgi. Lasot avīžu ziņas par nebeidzamajām kaujām Gibraltāra aplenkuma laikā, Žozefs Mišels esot iedomājies – cik jauki taču būtu šim cietoksnim pielidot pa gaisu, izsēdināt desantu (labi, tolaik neviens šādu vārdu laikam gan nezināja) un sakaut tā aizstāvjus.
Ļoti iespējams, tā ir tikai leģenda, taču nav apstrīdams fakts, ka tieši ap 1780. gadu Žozefs Mišels aizvien vairāk laika veltīja saviem eksperimentiem, kuru mērķis bija pacelties debesīs. Tolaik jau bija plaši izplatījušās vēstis par 1766. gadā veikto Henrija Kevendiša pētījumu – viņš bija atklājis ūdeņraža gāzi un noskaidrojis, ka tā ir sešas reizes vieglāka par gaisu. Taču Mongolfjē vecākajam nebija ne jausmas, kur varētu ņemt ūdeņradi, tādēļ nācās samierināties ar to, kas bija pie rokas.
1782. gadā viņa mēģinājumi vainagojās panākumiem. No pavisam plāniem koka dēlīšiem bija izgatavota 0,9 reiz 0,9 reiz 1,2 metrus liela kaste, kuras augšpuse un malas bija apšūtas ar ļoti plāna auduma kārtu tā, lai gaiss no tās netiktu ārā. Nolicis kasti uz iekurinātās plīts virsmas, Žozefs Mišels jau pēc pāris minūtēm bija sajūsmā. Tā tiešām pacēlās gaisā un pat kādu brīdi, līdz sakarsētais gaiss atdzisa, palika lidināmies pie griestiem.
BALONU BŪVĒŠANA
Šajā brīdī Žozefs Mišels saprata, ka viņa teorija izrādījusies pareiza. Izmantojot karstu gaisu (viņš gan vēl labu laiku uzskatīja, ka tam noteikti jāpiejauc krietns daudzums dūmu), kas iepildīts noslēgtā vieglā apvalkā, ir iespējams pacelties gaisā, bet šāda veida lidaparāta celtspēja ir atkarīga gan no tā svara, gan tilpuma, raksta BBC Science Focus. Labu laiku izgudrotājs pavadīja, studējot visdažādākos rakstus un zinātniskās publikācijas, lai noskaidrotu, kurš materiāls būtu piemērotākais apvalka izgatavošanai – tas, ka izgatavot milzīgu koka kasti nav risinājums, viņam jau bija skaidrs.
Kad priekšdarbi bija veikti, lieti noderēja par arhitektu izstudējušā brāļa palīdzība. Tieši Žaks Etjēns bija tas, kurš, izmantojot savus sakarus biznesa aprindās, sagādāja nepieciešamos materiālus: plānu, bet izturīgu kokvilnas audumu, gaisu cauri nelaižošu papīru, ar kuru apvalks bija apšūts no iekšpuses, tīklus, kas to visu saturēja kopā. Žozefs Mišels tikmēr mocījās ar citu problēmu – kā panākt, lai gaiss balonā ātri neatdzistu un to nepiemeklētu tāds pats liktenis kā viņa sākotnējos eksperimentos izmantoto kasti. Šis jautājums gan teju pats no sevis atrisinājās pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka balonu celtspēja ir pietiekama, lai virs mākoņiem dotos ne tikai grozā jeb gondolā esošie cilvēki, bet viņi līdzi varētu ņemt arī nelielu krāsniņu un kokogļu krājumu, lai balonā esošo gaisu ik pa laikam uzkarsētu, liekot lidaparātam celties augstāk.
Pirmajos izmēģinājumos gan nekādu krāsniņu un pat gondolu nebija. Brāļi (arī Žaks Etjēns nu jau bija entuziasma pārņemts) izgatavoja aizvien lielākus un lielākus balonus, kurus laida gaisā savā lauku īpašumā, nereti izbiedējot kādu kaimiņu, bet ar laiku arī viņi pierada. Testu mērķis bija pēc iespējas precīzāk noskaidrot, cik liela celtspēja nepieciešama balonam, lai tas gaisā varētu pacelt pāris cilvēku. 1783. gada 4. jūnijā abi Mongolfjē jau bija tiktāl pārliecināti par panākto, ka riskēja Annonē centrālajā laukumā sarīkot publisku sava izgudrojuma demonstrēšanu. Simtiem skatītāju ovāciju pavadībā 11 metru diametrā lielais balons, kura svars bija 230 kilogramu, pēc sakarsētā gaisa iepildīšanas (kā kurināmais tika izmantoti salmi un vilna) pacēlās gaisā un, vēja nests, nolidoja kādus pāris kilometrus.
TRIUMFS VERSAĻĀ
Lai gan šim balonam nebija nekādas kravas, ziņas par lidojumu strauji izplatījās ne tikai Francijā, bet arī citur Eiropā, raksta History.com. Vēl vairāk – karalis Luijs XVI ar sava sūtņa starpniecību informēja brāļus, ka «pats vēlas savām acīm raudzīt šo brīnumu», un tas tajos laikos bija ļoti liels pagodinājums. Abiem Mongolfjē nācās krietni saspringt, lai pārspētu iepriekšējo sasniegumu, izgatavotu vēl prāvāku balonu un pierādītu gan monarham, gan sabiedrībai, ka ar to patiešām iespējams lidot.
Pirms 1783. gada 19. septembrī notikušā demonstrācijas lidojuma brāļi sarīkoja vēl dažus izmēģinājumus, balona grozam piesienot virvi un neļaujot tam pacelties augstāk par 25 metriem. Nelielajā grozā, kas bija piestiprināts balonam, kāpis Žaks Etjēns, vēlāk atzīstot, ka kādā brīdī viņu pārņēmušas teju vai paniskas bailes, jo šķitis, ka «tas striķis jebkurā brīdī var pārtrūkt un vējš balonu kopā ar mani aiznesīs nezināmā virzienā».
All About History raksta, ka Luijs XVI vēlējies redzēt, kā ar balonu lido cilvēki, un kā pirmos pasažierus piedāvājis divus uz nāvi notiesātus noziedzniekus. Taču vairākiem galminiekiem un padomniekiem zinātnes jautājumos izdevies karali no šī nodoma atrunāt. Pirmie uzsvaru likuši uz to, ka nebūtu taču labi, ja notiesātie iegūtu pasaules slavu kā pirmie virs mākoņiem pabijušie, bet otrie skaidrojuši, ka sākumā jāsaprot, vai dzīvas būtnes vispār spēj izturēt šādos apstākļos. Aita izvēlēta tāpēc, ka tās organisms ir līdzīgs cilvēka organismam, pīle tāpēc, ka prot lidot lielā augstumā, bet gailis, tieši pretēji, tāpēc, ka īsti nelido. Ar šiem pasažieriem viss pēc aptuveni 10 minūšu ilgā un trīs kilometrus garā ceļojuma bija kārtībā, veterināri konstatēja vienīgi to, ka aita satraukuma brīdī iespērusi gailim.