Latviešu kolektīvajā apziņā vasaras saulgriežiem piesaistītie Līgo nostiprinājušies kā "mūsu nacionālie svētki", ko spēcina joprojām dzīvā svinēšanas tradīcija. Rakstisku vēsturisko liecību trūkuma dēļ droši vien gan nekad nebūs iespējams noskaidrot, vai tieši baltu ciltis aizsākušas īsākās nakts svinēšanu. Visticamāk, ka ne, jo īsākā nakts savulaik vērienīgi svinēta teju visā Centrālajā un Ziemeļeiropā. Tie bija nozīmīgi svētki ķeltiem, ģermāņiem un slāviem, kuri, līdzīgi kā mūsu senči, vasaras saulgriežos iekūra lielus ugunskurus, lai "spēcinātu" sauli un tādējādi uzlabotu izredzes tikt pie labas ražas.
Ciltis jau kopš akmens laikmeta piekopušas dažādus auglības rituālus, un dažas liecības par saulgriežiem joprojām ir uzskatāmi redzamas lauku ainavās, turpinot mulsināt zinātniekus. To vidū ir akmens bluķu apļi, no kuriem slavenākais ir britu Stounhendža.
KOPŠ AKMENS LAIKMETA
Vēsturnieki sliecas uzskatīt, ka senās ciltis sākušas svinēt vasaras saulgriežus jau ap 10 200. gadu pirms mūsu ēras. Tas bija nesenākā leduslaikmeta noslēguma posms, un garākajai dienai gadā varēja būt vēl lielāka nozīme cilvēku dzīvē nekā šodien. Aukstajā klimatā gara vasaras diena bija tieši tas, kas nepieciešams, lai sasildītos cilvēki un saules staru devu saņemtu pārtikai nepieciešamie augi. Beidzot cilvēki varēja nomest biezās, apģērba vietā izmantotās dzīvnieku ādas, ļauties saules stariem un mazgāties upē. Tas noteikti pamudināja arī uz miesas priekiem, tādēļ saulgrieži tika sasaistīti ar auglību – gan cilvēku, gan augu valsts.
Līdz ar zemkopības apgūšanu saules nozīme cilvēces izdzīvošanā pieauga vēl
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20.-26. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!