Sorosa stipendiātus gadu pēc viņu aizbraukšanas mācīties ārzemēs intervēja 1994. gada 30. jūlija SestDiena. Viens no viņiem bija Krišs Salmanis, mācījies Londonas Whitgift School, šodien jau Purvīša balvas laureāts. "Skolā izvēlējos apgūt matemātiku, ticības mācību un mediju mācību. Trīs stundas nedēļā mediju mācību izvēlējos tāpēc, ka gatavojos kļūt par mākslinieku.» Nekādu sevišķu pārsteigumu Anglijā Salmanim nebija, «vienīgi biju gaidījis, ka cilvēki būs mazliet laipnāki un draudzīgāki, bet viņi ir tādi paši kā latvieši, dzīvo savrupi. Man tur ļoti patika mākslas departaments. Pašam man vairāk padodas grafika, bet neesmu pārāk slikts arī gleznošanā. Es kādreiz cerēju mācīties ārzemju mākslas augstskolā, bet Anglijā tas ir pārāk grūti izdarāms, nav tik viegli izprast viņu sistēmu un vajag daudz naudas. Domāju vairāk par Latvijas Mākslas akadēmiju. Mans tēvs un māte ir mākslinieki, abi strādā operā.
Kad ar lidmašīnu braucu atpakaļ pāri Latvijai uz Rīgu, tad no augšas ir tik skaisti meži un upes. Anglija pilna tādiem sīkiem lauciņiem." Krišs definēja arī angļu galvenās problēmas: suņi, laiks, nauda, alkohols, narkotikas.