AUSMA PERONS
TĀ BEIDZOT TU
STRĀVA
REDAKTORS HENRIKS ELIASS ZĒGNERS
Es nezinu, cik gadu ir Ausmai, pēc loģikas viņa noteikti ir diezgan jauna, taču, lasot dzejoļus, man brīžiem šķiet, ka tos rakstījusi sirma simtgadniece, kas dzīvē pieredzējusi teju visu iespējamo – dzimšanu, pieaugšanu, briedumu, novecošanos un pat nāvi. Dažās atrodamajās skopajās ziņās lasu, ka Ausma daudz strādājusi sociālajā jomā, ar veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, – skaidrs, tātad no turienes. No turienes dzeja par pansionātiem, cietumiem, Ukrainas karu un cilvēkiem uz ielām.
Te ir dzejoļi par vecuma neskaistajām pusēm, par demenci un fizisku nespēju, par slimībām un vārgumu, par nabadzību un iespēju zudumu. Taču nē – šī nav melnā un smagā grāmata, šī ir gaišā, siltā un pieņemošā grāmata, grāmata, kas paver reanimācijas zāles aizkarus un izved no slimnīcas boksa cilvēku, kas beidzot atgriezts dzīvei un ir gatavs ripināties pa slimnīcas koridoriem uz palātu, pie sava nule dzimušā bērna.
Skumja, bet nežēlīgi skaista dzeja – tik skaista, ka asaras neviļus sariešas acīs, lai gan esi apsolījis sev neraudāt un vispār – kas te tagad būs, ka mani tā saraudina?!
«Viņa runā ar kaķiem / ar istabas augiem / grib aizsūtīt dzejolīti par miršanu draudzenei / bet viņa jau mirusi / aiz pannas roktura rādās rēgi / viņa runā ar tiem / viņa runā ar gaismām ielās / un iedzer pretsāpju zāles / kaimiņienei par godu / iedzer un runā / lūdzu ar mušām gan nerunā / kādreiz teica tā pati draudzene / viņa iesmej to atcerēdamās /tramvajā / un tausta sirdi / bet nezina pati kur atrodas / vakarā viņa sēž televizora gaismā / plikiņa / ar naktskreklu piesegusies / smaržo nivea / skan opera /viņa pārkrustās un saka: / «Tā beidzot tu?»»
Jā, nav saldi, nav mīlas lirika, bet kā, kā var rakstīt par šādām lietām, atstājot pēc sevis lasītāju tik pārpildītu ar spožu gaismu?