Mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons pasniegšanas ceremonijās ik gadu tiek godināti cilvēki par ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā laika nogrieznī, kas aptver vairākus gadu desmitus. Šogad tie ir dzejnieks Viktors Kalniņš jeb Viks un skaņu režisors Kārlis Pinnis, kurš 18. februārī uz Dailes teātra skatuves pēc savas balvas gan nekāpa, jo pasniegšanas ceremonijas brīdī atradās darba izbraukumā un veidoja Luksemburgas konservatorijas kamerorķestra ierakstu. Tas lieku reizi apliecina, ka Kārļa meistarība ir novērtēta un joprojām tiek likta lietā ne tikai tepat pie mums – Rīgas Skaņu ierakstu studijā –, bet arī ārzemēs.
Dodoties uz sarunu, pēc ieraduma meklēju vecās Melodijas plates, lai izmantotu iespēju lūgt to tapšanā nozīmīga cilvēka autogrāfu, bet kopā sanāk tik daudz, ka metu mieru šim kolekcionāra fetišam, jo tad sanāktu vēl smagāka soma, nekā nedēļu nogalēs ejot dīdžeja gaitās. Viens no daudzajiem Piņņa darbiem ir slavenā, savulaik katrā latviešu mājas ballītē skanējusī Edgara Liepiņa dziesmu programma, ko platē izdeva Vācijā, jo šeit tā tika aizliegta un cilvēki cits no cita pārrakstīja to magnetofona lentēs, bet pārējās Raimonda Paula tematiskās programmas, ko ierakstījis Pinnis, gan iznāca tepat Melodijas platēs, kas bija gandrīz katrā mājā: dziesmas Dailes teātra izrādēm Šerloks Holmss, ko dziedāja aktieri, Nāc pie puikām, ko izpildīja grupa Dālderi, Sapņu pīpe ar Imanta Skrastiņa dziedātajām dziesmām. Taču par virsotnēm sadarbībā ar Paulu Pinnis uzskata mūziklu Māsa Kerija (1979) un maestro klavieralbumu Mans ceļš (1980). Populāri Piņņa darbi ir arī Ivara Vīgnera dziesmu cikls Leļļu teātra izrādei Šveiks, Margaritas Vilcānes un Mirdzas Zīveres soloalbumi, abas izcilās septiņdesmito gadu džeza plates: Gunāra Rozenberga Laura un Egila Straumes instrumentālā ansambļa albums Fiesta...
Baznīcas bieži vien šalc
Sarunas ierakstam izmantoju ierīci, kas simtiem reižu mazāka par to aprīkojumu, kas kādreiz un joprojām tiek izmantots profesionālās studijās. Kārlis atzīst, ka katram laikam ar saviem tehnikas sasniegumiem ir gan priekšrocības, gan arī trūkumi: šodien telefona diktofons pusi no mūsu sarunas neieraksta, jo pa vidu kāds piezvana, bet savulaik arī tādam pieredzējušam vīram kā Kārlis sanākusi problēma, kad kāda ieraksta laikā ārzemēs ik pa brīdim ieskanējies lieks klikšķis, jo dators meklējis interneta savienojumu. Pēc tam gan visu izdevies saglābt, sabojātos fragmentus aizstājot ar identiskām partijām no citām vietām, kas skaņdarbā atkārtojušās. Savukārt, ierakstot lentēs un tās ar šķērēm griežot, lai montētu, reiz parādījies klikšķis, jo kaimiņos atradusies fizikas laboratorija.
Meistars rāda mapi ar diplomiem, kas saņemti par labākajiem ierakstiem visā milzīgajā PSRS teritorijā. "Maskavā bija galva, un tad bija septiņas studijas – filiāles Ļeņingradā, Tallinā, Rīgā, Viļņā, Kijevā, Taškentā un Tbilisi… Tad vienā brīdī konstatēja, ka Rīga vienmēr paņem balvas, kur bija arī naudas prēmijas, un tos konkursus pārtrauca. Pat Maskava nevarēja vinnēt, jo viņiem tik labu veču nebija, nemaz nerunājot par Taškentu. Aparatūra gan visiem bija vienāda – Maskava saņēma un izdalīja visiem. Varbūt pie mums bija drusku labāk – es, piemēram, nekad neesmu montējis lentes ar etiķi, tikai mājas apstākļos. Šeit, kad es atnācu 1973. gadā, jau bija skočs, ar ko smuki lentes griezt un līmēt. Ir trīs lietas, kas vajadzīgas ieraksta tapšanai: pirmais ir labs izpildītājs, otrais ir cilvēks, kas sēž pie pults, un tikai tad kā trešais ir laba aparatūra," uzsver Kārlis, kurš gan arī atzīst, ka svarīga vēl telpa, un norāda, ka sienas šai baznīcai, kurā 1967. gadā iemājojusi Melodijas studija, nemaz nav taisnas.
Arī tas ir akustikas uzlabošanai, par ko domājuši jau arhitekti pirms daudziem gadu simteņiem, kad nekādas ierakstu aparatūras vispār vēl nebija.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28.februāra - 5.marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!