TUMŠZILAIS EVAŅĢĒLIJS ★★★★
REŽ. OSKARS RUPENHEITS
Gaidas attiecībā uz Oskara Rupenheita jaunāko pilnmetrāžas darbu Tumšzilais evaņģēlijs (2025) bija. Režisors, turpinot tipāžu kino un jau ar Kriminālās ekselences fonda (2018) iemīto ceļu vietējā kriminālā universa mītos, priekšstatos un reālijās, šoreiz veido ciešākas paralēles ar žanra meistariem Mārtinu Skorsēzi, Ābelu Feraru un citiem. Tumšzilais evaņģēlijs, piedāvājot 1995. gada kriminogēno aprindu un kārtības sargu spoguļus, reflektē par jauno paaudzi, kas pēc policijas akadēmijas ienāk sistēmā, kura neatšķiras no tās, kas pārkāpj likumus. Un īpatnējā kārtā šo gadu gaitā starp abiem lieldarbiem tapusī īsfilma Frolovas metode (2023) piepeši ļauj ieraudzīt īsmetrāžā redzamo diriģentu Sigvardu Kļavu «kā svētku krusttēvu», veltot acs miedzienu Kopolas triloģijai par Korleoni dinastiju.
Jā, Rupenheitam piemīt smalka vizuālā oža tipāžu un neprofesionāļu atlasē, kā arī tēlu sistēmas izveidē – galvenajā, policijas leitnanta un «sistēmās jauniņā» Romāna Skultes lomā ir Raitis Stūrmanis –, un filmas vides tekstūras pārliecina. Lai gan man nav atmiņu par 90. gadu vidus zvērībām, korupciju un juku laikiem (man ir tikai stāsti un mitoloģija par to), Tumšzilais evaņģēlijs atšķirībā no Armanda Zvirbuļa daudzsēriju darba Krimināllieta iesācējam (2022), kas noris tieši tajā pašā laikā, strādā ar kino faktūrām un ticamību, nevis realitātes izpratnē, bet gan žanra loģikā. Šāds solis, pašam Rupenheitam esot arī scenārija autoram, liek saprast, kāpēc sākotnēji samulsušais Skulte, pieredzot policijas vardarbību un antagonismu, pamazām piejaucē sevi un dodas trajektorijā viens no viņiem. Scenārijs mūs acīmredzami uz to aicina un vedina – mēs to redzam un nepretojamies.
Sižeta virāžas, iniciācijas rituāli un «kristības» – atsaucoties uz jau minēto Kopolu un Krusttēva triloģiju (1972– 1990), sekojot galvenajam varonim, kas atminas no bērnības, uzaugot trūkumā, ka «pacietīgos novērtēs», ir klasiska varoņa metamorfoze. Skulte ir kriminālfilmu Sliktais leitnants/Bad Lieutenant (1992) un Treniņa diena/Training Day (2001) varoņu līdzīgais, lai gan sižeta āda un kontekstuālie kauli pēcpadomju realitātē un abstraktajā sistēmā ir pavisam cita. Simpātiskākais kriminālfilmā ir tās situāciju atpazīstamība – Rupenheitam un komandai piemīt viegls, izsvērts režijas solis, kā ritināt stāstu, neskatoties uz to, ka tā pavērsieni jau ir nojaušami pirms bākuguņu mirgošanas. Tāpat jaunākais darbs mazāk piedāvā pašmērķīgas ainas un to izspēles, kas Fondā šķita kā iestarpinājumi.
Tomēr Raimonda Paula popurija un dzintara spīduma pielieto Kriminālās ekselences fondu ar dzestrāko Tumšzilo evaņģēliju salīdzināšana radīs problēmas, kuras īsti nav vajadzīgas, – tas ir autonoms darbs, ko veidojis autors, kuru interesē krimināldrāmas žanrs, tā raduraksti un Jaunā un Vecā Derība, kā arī šī žanra elpotspēja Latvijas situācijā. Darbā ir jaušams briedums, pludenākas sižeta līnijas un mazāka stila eksponēšana, kur arī simboliski filmā ievītas ticības un reliģijas struktūras. Sistēmas un pasaules kārtības jautājums – kas tad īsti tā ir? – veido negaidītu paralēli ar cita kinorežisora, Matīsa Kažas, režijā veidoto izrādi Anarhista nejaušā nāve Dailes teātrī. Vienlaikus abstrakta, bet tomēr arī konkrēta vērtību sistēma ar represīvām, vienlaikus birokrātiskām un antibirokrātiskām iezīmēm, ko identificē jaunā paaudze.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
PĒDĒJAIS VIKINGS/THE LAST VIKING (2025) ★★★
Ziemeļniecisks humora spelgonis – dānis Anderss Tomass Jensens (vietējais skatītājs, iespējams, atminēsies Taisnās tiesas jātniekus/Riders of Justice (2020)) atkal pulcē dāņu aktieru ekselences Madsu Mikelsenu un Nikolaju Li Kosu divu brāļu lomās. Venēcijā izrādītā filma piedāvā ziepju operas sižetu, mentālos traucējumus, iznākšanu no cietuma, noslēptu naudu un absurdā ieeļļotu ģimenes drāmu.
TRONS: AREJS/TRON: ARES (2025)
Vēl neesmu redzējusi.
Trona vizuālā pasaule ir priekšgājēja lielai daļai zinātniskās fantastikas, kas ir tapusi vakar un šodien. Turpinot siet kopā 1982. un 2011. gada filmu versijas, jaunākais darbs (rež. Jūakims Rennings) sola respektablu aktieru sastāvu, Nine Inch Nails ducinošās kompozīcijas un cerību par to, ka šim visam ir liela jēga.
TRIECIENMAŠĪNA/THE SMASHING MACHINE (2025)
Izrādīta Venēcijas kinofestivāla galvenajā konkursā, amerikāņu autors Benijs Safdijs (kopā ar brāli tapuši Neapstrādātie dārgakmeņi/Uncut Gems (2019) u. c.) šoreiz radījis balvu sezonas dāvanu Dveinam Džonsonam, kurš atveido jauktās cīņas mākslas čempionu Marku Kerru. Dramatiska loma un tik lielas ambīcijas pierādīt dramatisko ampluā, ka Safdijs pazaudē sev raksturīgo meistarību.