Plaša mēroga tautas velosacensību iniciators bija trīs olimpisko spēļu dalībnieks Roberts Plūme (nejaukt ar pagaidām vienu olimpisko spēļu dalībnieku un bronzas medaļnieku kamaniņu sportā), kurš ar šo ideju vērsās pie prezidenta Kārļa Ulmaņa un guva atsaucību. Pirmajos trijos gados braucieni pulcēja ap 1200–1300 dalībniekiem, bet ceturtajā reizē tika piedzīvots pieckārtīgs pedāļu minēju skaita pieaugums un braucienā, kā finišs risinājās Uzvaras laukumā Rīgā, jau piedalījās vairāk nekā seši tūkstoši aktīvistu no visas valsts. «Vienības braucienā sastopas visas mūsu zemes un valsts nācijas valodas un arī saprotas kopējā izteiksmē draudzīgai sacensībai, priekam, aizrautībai un gavilēm uzvarai. Tā ir vienība, tā ir vienotība, tā ir vienprātība – dārgākā manta mums un visiem šinīs dienās,» 1939. gadā, uzrunājot ceturtā Vienības brauciena dalībniekus, teica Kārlis Ulmanis.
«Tolaik Latvijā bija septiņas lielas velo fabrikas un ap 700 darbnīcām, kur ražoja riteņus. No 1929. līdz 1938. gadam tika saražoti 243 tūkstoši riteņu,» apkopojis Igo Japiņš. Viņš atgādina, ka tas bija laiks, kad notika pāreja no zirgiem uz velosipēdiem un automašīnām. Cilvēki saprata, ka velosipēds primāri ir ļoti noderīgs nevis izklaidei, bet darba darīšanām, turklāt lēnām radās apjausma, ka tas var palīdzēt arī veselības uzlabošanai. «Pēc tam padomju laikā nekas tālāk netika attīstīts, kamēr pasaulē ritenis kļuva pašsaprotams un, plānojot pilsētas, tika būvēti veloceļi, kur cilvēkiem braukt. Mums tā nebija, tikai tagad kaut ko mēģina darīt. Uzskatu, ka tas ir ļoti atsaucies uz cilvēku veselību, jo visi tie, kuri brauc ar velosipēdu, gūst fizisku slodzi.»
1947. gadā Mežaparkā notika pirmās PSRS meistarsacīkstes šosejas riteņbraukšanā 100 un 200 kilometru grupas braucienos, uz šo pasākumu līdzjutēju straumēm plūstot gluži kā uz Dziesmu svētkiem. Tolaik riteņbraukšanas slavenības Latvijā bija Alberts Džarcāns un Voldemārs Lassi. «Kad ar vēsturi iepazinos plašāk, konstatēju, ka līdz ar rūpnīcām un Vienības braucienu riteņbraukšanai bija ļoti spēcīgas saknes. Uzskatu, ka tāpēc mums joprojām regulāri ir ļoti augsta līmeņa riteņbraucēji, kaut šis ir globāls sporta veids ar milzīgu konkurenci,» norāda Japiņš. Viņš stāsta, ka trīsdesmito gadu beigās, rīkojot Vienības braucienu, bijuši četri lozungi: veicināt tautas vienotību, stiprināt veselību, attīstīt velosipēdu ražošanas rūpniecību, jo notika arī eksports, un popularizēt riteņbraukšanas sportu.
Pēc gariem okupācijas gadiem braucienu atjaunoja 1995. gadā, kad riteņbraukšanas treneris Ernests Pūce vērsās pie Gunta Ulmaņa un arī šoreiz tika atrastas dzirdīgas ausis.
Šogad tas risināsies jau 31. reizi pēc atjaunošanas un 35. reizi vispār. Tajā allaž aktīvi iesaistījušies valsts prezidenti – uz velosipēda sēdušies visi, izņemot Vairu Vīķi-Freibergu, kura apbalvoja Vienības brauciena dalībniekus, un Egilu Levitu. Arī pašreizējais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir liels aktīvo nodarbju entuziasts un regulāri brauc ar velosipēdu. Vēl nupat viņš kopā ar Igaunijas amata brāli Alaru Karisu piedalījās velobraucienā no Latvijas uz Igauniju, atzīmējot 500 gadu kopš izdotas pirmās grāmatas latviešu un igauņu valodā.
SKUJIŅA VIENĪGĀ UZVARA
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. augusta - 4. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!