Vienīgā baleta pirmizrāde šajā sezonā mūsu Baltajā namā ir notikusi. Divi samērā īsi baleta viencēlieni apvienoti izrādē, kuras pirmais cēliens apsmaida skatītāju priekšstatus par tēliem mūzikā, kamēr otrais savulaik iecerēts kā horeogrāfa reakcija uz negatīvo kritiku.
Amerikāņu horeogrāfa Džeroma Robinsa (1918–1998) balets Koncerts (jeb Briesmas ikvienam) ir komiska parodija par klasiskās mūzikas klausītājiem. 1956. gadā radītais apmēram 40 minūšu garais priekšnesums attēlo dažādus klausītāju tipus no kaismīgas mūzikas dievināšanas, pieplokot flīģelim, līdz savstarpējo attiecību risināšanai koncerta laikā. Tālāk baleta mākslinieki izdejo stereotipiskus priekšstatus par Frederika Šopēna mūziku, kas ir iestudējuma pamatā, kulminējot taurenīšu dejā, kas pianisti izprovocē ķerties pie liela tauriņu ķeramā tīkla. Šajā nelielajā jokā iesaistīti pašlaik spožākie baleta spēki – līdztekus Jolantai Lubējai, Elzai Leimanei un Amiram Dodarhodžajevam mazākos uzdevumos parādās Raimonds Martinovs, Kārlis Cīrulis, Antons Freimans, Annija Kopštāle un citi mākslinieki. Spēcīgs ir arī otrais sastāvs ar Jūliju Braueri, Sabīni Strokšu, Dariusu Florianu Katanu un citiem. Nopietnība, ar kādu baleta vadība izturas pret šo amizanto viencēlienu, liecina, ka ir vēlme trenēt vadošos māksliniekus raksturlomās, pat ja tās neprasa tik daudz kā lielo, klasisko baletu galveno lomu izdejošana. Jāuzteic arī pianistes Natālijas Dirvukas asprātīgā klātbūtne izrādes gaitā.
Savukārt baleta viencēlienu Kaktusi var uzskatīt par zviedru pasaulslavenā horeogrāfa Aleksandera Ēkmana dzēlīgu veltījumu kritiķiem, kaut gan, skatoties šo efektīgo priekšnesumu, man kā kritiķim neradās pašpārmetumi. Gluži otrādi – esmu gatavs kādu mākslinieku aizvainot, ja pēc tam viņš rada talantīgu atbildi dejā (joks). «Man šķita, nav godīgi, ka viens cilvēks sēž un savā ziņā izlemj visu citu vietā, par ko ir izrāde,» sūdzējies horeogrāfs. Taču šajā gadījumā viņš pats ir noteicis, par ko tā būs, dejotājiem atvēlot nelielus, baltus kvadrātus kā ierobežotas izpausmes platformas. Izrādē skan ierakstīts Spensera Tīberga teksts angļu valodā, kas ir diezgan nejēdzīgs (ar Ievas Lešinskas-Geiberes tulkojumu var iepazīties pirms viencēliena sākuma, jo lapiņas ar tekstu uzliktas katrai sēdvietai – titru neesamība šoreiz esot konceptuāla). Vai tiešām mēs, kritiķi, rakstām šādas blēņas? «Spēcīga sieviete veicina kapitālisma propagandu ar savu zēnisko un seksuālo pozu.» Vai vēl šāda «pērle»: «Acīmredzot anonīmie, paralēlie bezdzimuma ķermeņi horizontālajā plaknē iemieso absolūtos debesu, cilvēka un zemes principus.» Brr.
Un tomēr, skatoties Ēkmana baletu, primāri var izbaudīt iestudējuma kvalitāti – dejotāju perfekciju gan ansamblī kopumā, gan duetā, kas pirmizrādē bija Nikola Anna Bloma un Roberts Naje (pieteikti vēl divi sastāvi), tāpat arī inscenējuma pārdomātību, vizuāli efektīgos gaismu risinājumus un stīgu kvarteta iesaistīšanos. Tā neapšaubāmi ir kvalitāte, vienīgi tik īsa... Varētu skatīties vēl – galu galā nevienu kaktusu taču zālē neiemet.
Te jāpiebilst, ka ar Kaktusiem mūsu balets Baltijas telpā nav gluži celmlauzis – šo 2010. gadā Hāgā pirmizrādīto darbu kopš 2023. gada rāda Klaipēdas Muzikālajā teātrī.
BŪT PAR ZĀBERU. REŽISORS VARIS PIŅĶIS. WILLA TEĀTRIS ★★★★
Pavasarī Latvijas Kultūras akadēmiju pabeigušā aktiera Edija Klievēna monoizrāde, kurā vairāk ir par Ediju nekā par Jāni Zāberu. Tomēr autobiogrāfiskais formāts izrādās viltīgs – pamazām stāstā, kas sākotnēji atgādina stendapu, arvien vairāk ievijas mistiskas notis un galvenajā varonī kāds par katru cenu vēlas iemiesoties... Jautri un biedējoši.
LAPSIŅ, KAS TU ESI? REŽISORS EDGARS NIKLASONS. LIEPĀJAS LEĻĻU TEĀTRIS ★★★★
Liepājas Leļļu teātra talismans ir lapsa. Bet vai četras aktrises, kas spēlē izrādē, un skatītāji, kas atnākuši to skatīties, maz zina, kāda patiesībā ir lapsa? Atraktīva koncertizrāde ar Goran Goras dziesmām palīdzēs to noskaidrot. Lapsa neparādās visa uzreiz, bet, lai cik tas jocīgi izklausītos, pa daļām. Ir interesanti un atraktīvi!
PIE KLUSIEM ŪDEŅIEM. REŽISORE LIENA ŠMUKSTE. DAUGAVPILS TEĀTRIS ★★★★
Izrāde, kas notiek četrās darbības ligzdās Daugavpils teātrī un prasa no skatītāja zināmu izturību kāpņu pārvarēšanā, koncentrējas uz četru sieviešu stāstiem, izgaismojot viena notikuma dažādas šķautnes. Regīnas Ezeras varones savos monologos ir dzīvas un vitālas, par ko paldies aktrisēm. Man īpaši tuvs šķita Ineses Ivulānes-Mežales varones stāsts.