Lūriņa šņorbēniņos

Viņa nevar slikti nospēlēt pat sliktā lugā, ir teikts par aktrisi Ditu Lūriņu-Eglienu, un tas ir precīzi teikts, jo kopš 2000. gada, kad viņa ienāca Nacionālajā teātrī, te ir redzēta arī daža vāja izrāde, kurā spēlē Lūriņa, bet nav redzēta izrāde, kurā viņa būtu spēlējusi slikti. Tas droši vien jubilejas dēļ, Dita atsaka, kad ieminos par to, ka teātra mājaslapā viņas radošā biogrāfija salīdzināta ar sava laika Nacionālā teātra absolūtās prīmas Veltas Līnes jaunības 11gadiem: "Viena nozīmīga dramatiska loma pēc otras un ar katru iezaigojusies kāda jaunās aktrises talanta šķautne." Baiba Gaļinas Poļiščukas Pūt, vējiņi! (2004.), Antonija Indras Rogas Skroderdienās, Kārina Pāsa Elmo Nīganena Zeme un mīlestība, muzikālās programmas… 16.aprīlī Ditai Lūriņai-Eglienai paliek 40 gadu, un viņa ir sagatavojusi dāvanu sev – koncertstāstu Tango bez asinīm kopā ar dziedātāju Daumantu Kalniņu. Šajā stāstā Lūriņa režisē pati sevi…

Kā jūs ar Daumantu Kalniņu nonācāt līdz koncertstāstam Tango bez asinīm? 

Iedvesmojāmies no spāņu un itāļu literatūras. Patiesībā tango kā soļu mums izrādē būs maz. Būs tango domāšana.

Ko tā vēsta?

Tango ir skumja doma, kuru var izdejot. Mums katram ir savas traumas. Traģiskākam liktenim trauma ir karš, bet traumas dabū arī vissaulainākajā bērnībā, ar tām pēc tam dzīvojam visu dzīvi, un tās veido mūs kā cilvēkus – gan kā vīriešus, gan kā sievietes. Mūsu sievišķība vai vīrišķība ir atkarīga no tā, kādu triecienu esam dabūjuši – lielāku vai mazāku. Un, kad divi, šādi veidojušies, sievišķā un vīrišķā dvēsele, satiekas, ir jautājums, vai viņi var nodejot to tango, izstūrēt to dzīvi.

Formu izdomājāt paši?

Droši vien nekas uz šīs pasaules nav jauns, bet mums, protams, liekas, ka ejam neietu ceļu. Es eju tur, kur nekad neesmu bijusi, dziedu dziesmas, kuras nekad neesmu dziedājusi, darbojos žanrā, kuram līdz šim neesmu pieskārusies, un Daumants tieši tāpat. Varbūt šo virsotni pirms mums citi jau ir iekarojuši, bet mēs tur neesam bijuši. Mums ir neprātīgi aizraujoši un interesanti, un ļoti ceram, ka interesanti būs arī tiem, kas atnāks mūs skatīties.

Vai šajā koncertstāstā tu dari arī kaut ko tādu, ko līdz šim neesi mācējusi? Vai teātrī tu māki visu?

Es nemāku neko, bet esmu gatava visu mēģināt! (Smejas.) Man, piemēram, jau kopš bērnības ļoti nepatīk skriet. Zinu, ka citiem skriešana ir kaifs, dzīvesveids un gandrīz vai meditācija. Man skriešana nekādu kaifu nesagādā – bet tieši tāpēc man ir jāizdomā, ka izrādes pirmā daļa, kas ilgst apmēram 20 minūtes, mums visiem ir jānoskrien.

Kurš izdomāja, ka Elmāra Seņkova režisētajā Trīnē tev Trīne jāspēlē uz ceļiem? Tu pati?

(Diezgan lepni.) Jā. Vienā mēģinājumā režisoram teicu: kā būtu, ja es visu lomu spēlētu uz ceļiem? Tu visu laiku saki, ka viņa ir mazais cilvēks, ļauj man viņu spēlēt tā kā pundurīti. Elmārs bija pietiekami drosmīgs. Paldies arī Reinim Suhanovam, kurš pieķērās tai idejai un ātri izdomāja un uztaisīja man kostīmu. Tikai vēlāk uzzināju, ka ir slēgtas derības, ka no tā nekas nesanāks un es dabūšu spēlēt stāvus.