Tomēr kas īsti ir "Baltijas kino renesanse", ja tāda maz pastāv, ņemot vērā ārpus valstīm gūtos panākumus situācijā, kad kinoteātri piedzīvo uzmanības kūtrumu un kino atrodas nemitīgā bezbudžetā un trauksmes temperatūrā? Vai tas ir mērāms tikai balvās un ārpusnieku novērtējumā?
Ir uzplaucis vēl spēcīgāks solidaritātes fenomens visās trijās Baltijas valstīs, ko apliecina ne tikai sadarbības kultūrpolitikā, bet arī festivālu un kino izplatīšanas lokā. Plaukst baltiešu skatītāju ziņkāre par to, kas mēs esam un kurp ejam: tas nav tikai prieks pašiem par sevi, bet drīzāk interese citam par citu. Līdz 23. marta notiekošais 30. Viļņas Starptautiskais kinofestivāls Kino pavasaris par atklāšanas filmu izvēlējies tieši Straumi, kas kļuvusi par skatītāko aptuveni 160 festivāla filmu vidū. Lietuvieši nebeidz uzņemt foto ar lielizmēra pelēko vientuļniekkaķi, sumina latviešu filmdarus, nododas sociālo tīklu rituāliem un folklorizē introverto latviešu jokus. Kino pavasaris ir viens no reģiona senākajiem un lielākajiem festivāliem, kas notiek 14 pilsētās un ir orientēts uz skatītāju – tajā nav konkursu skašu, bet gan kaleidoskopiska izlase, kas motivē, izglīto un stimulē. Tomēr pāri visam ir aktīvs skatītājs – tā, šķiet, ir trūkstošā komponente renesansei jeb atjaunotnei.
Kino pavasarī, tiekoties ar citu valstu kolēģiem, runājām par to, kas īsti notiks ar Latvijas un Baltijas kino pēc Straumes? Vai tā ir likumsakarība, ka viena filma iekustina citus nacionālos darbus? Vai arī reģionu? Pieredze un nesenākā kinovēsture liecina, ka šāds pacēlums veicinājis Honkongas, Rumānijas, Čīles un citu valstu kino – tas ir padarījis nacionālos kino par starptautiskiem zīmoliem. Kad tiek pateikts "franču kino", mēs zinām, kas tas ir; kad tiek sacīts "zviedru kino", mēs apjaušam tēmas, nokrāsas un vaibstus. Un kā ir ar Latvijas kino? Iemantotā uzmanība ir jāizmanto savā labā un jāseko, jāskatās un jāvērtē tuvākie – caur otru mēs iepazīstam paši sevi. Tas varētu palīdzēt pārdomās par to, kurp straume mūs vedīs un kādas īsti ir Latvijas kino aprises. Galu galā tas arī ir jautājums pašiem sev – kas mēs esam citiem?
Baltijas filmu izlase
SAUSI SLĪKSTOT/DROWNING DRY (2024)
Matemātiku studējušā Laurīna Bareišas (Venēcijā apbalvotais atmiņu detektīvs Svētceļnieki/Pilgrims (2021)) jaunākais darbs ir pārliecinoša, rēbusam līdzīga mistērija, kas ar labākās režijas un ansambļa balvām novērtēta Lokarno kinofestivālā un pērn iezīmējusi Baltijas kino vaibstus. Inteliģents kino par divu ģimeņu traģēdiju, patīkami sižetā un paņēmienos maldinot skatītāju.
Kur skatīties: LMT Viedtelevīzija
MELNĀS PIRTS MĀSĪBA/SMOKE SAUNA SISTERHOOD (2023)
Atjautīgā veidā dokumentālais kolektīvais portrets piedāvā mūsdienu Baltijas sieviešu pieredzes un dzīvās atmiņas šķērsgriezumu. Režisore Anna Hintsa izvēlējusies dokumentēt vairākas dienvidigaunietes, kurām pirts rituāls un sadziedāšanās kļuvuši par terapijas, atbalsta un patvēruma iespēju. Viena no starptautiski pamanītākajām Baltijas filmām pēdējos gados.
Kur skatīties: Tet+, LMT Viedtelevīzija
TU MAN NEKO NEATGĀDINI/ SLOW (2023)
Lietuvietes Marijas Kavtaradzes veidota mileniāļu paaudzes attiecību anatomija, kuras centrā ir laikmetīgās dejas izpildītāja Elena un surdotulks Dovīds. Abi trīsdesmitgadnieki viens otrā ieskatās, sāk kopdzīvi un meklē atbildes uz jautājumu par aseksuālām monogāmām attiecībām. Sandensā ieguvusi labākās režijas balvu spēlfilmu konkursā un izrādīta virknē citu nozīmīgu festivālu.
Kur skatīties: Amazon Prime Video noma