Polietilēna maisiņi ar uzrakstu Marlboro, elastāna zeķbikses, krosenes un cigaretes – tā ir tikai neliela daļa no tā, ko trīs apsviedīgie draugi un Rietumu preču spekulanti Ralfs, Mario un Einārs jeb Skapis piedāvā Padomju Igaunijā. Viņi ir 20. gadsimta 80. gadu sākuma Padomju Savienības jeb "nevainības laikmeta" bērni, uzsver igauņu režisors Jāks Kilmi, stāstot par savu jaunāko komēdiju Ātrie igauņu puiši (2017). Lai runātu par migrāciju un bēgļu tēmu, Kilmi izmanto netipisku stratēģiju – komēdijas žanru. Filma nule nonākusi uz ekrāniem arī Latvijā un ieved jauniešu amizantajās gaitās, migrējot uz Zviedriju – "apsolīto" Rietumu zemi, kas, izrādās, ne tuvu nav līdzīga tai, par kuru sapņots.
80. gadi Padomju Igaunijā ir tuvi arī pašam Kilmi, jo tā ir viņa bērnība. Savā plašajā filmogrāfijā – vairāk nekā 20 īsfilmu, dokumentālo darbu un spēlfilmu – viņš visbiežāk pievēršas tieši politiskajai nostalģijai, padomju varas un cilvēka attiecībām, sekojot līdzi tam, kā tās mainās. Kino viņu visvairāk interesē iespēja "spēlēties" ar vēsturi – Tallinā dzimušais filmdaris rada tādus spēles noteikumus, kur caur kādu citu laiku tiek runāts par šodienu. Arī Ātrie igauņu puiši pārtop par šodienas migrācijas krīzes komentāru, atgādinot, ka arī baltieši ir migranti.
Fragments no intervijas:
Kā un kad tevi sāka interesēt kino?
Mani vienmēr ir interesējušas piedzīvojumu un dēku filmas – atminos sevi, skatoties amerikāņu vesternus, kad biju 12 vai 13 gadu vecs. Tieši tolaik radās ideja, ka es varētu veidot vesternus vai arī spriedzes filmas. Bet vēlāk tas attīstījās citā virzienā, vairs negribēju veidot asa sižeta filmas. Jāatzīst, ka viena no vislielākajām ietekmēm bijusi Alana Pārkera Pink Floyd – The Wall (1982), ko es noskatījos pusaudža gados.
Vai tavs ceļš no vesternu cienītāja līdz dokumentālo un spēlfilmu režisora ampluā bija mērķtiecīgs?
Jā, savā ziņā. Vidusskolu absolvēju 1992. gadā, kad tika izveidota Filmu skola Igaunijā, kas bija mana pirmā iespēja mācīties kino vietējā līmenī. Tas bija plūstoši – mani uzņēma, pabeidzu un kopš tā laika veidoju kino. Patiesību sakot, man nav bijis cita darba. Diezgan garlaicīgs stāsts. (Smejas.) Studējot domāju, ka neesmu gana talantīgs… Bet, tā kā man citu ambīciju nav bijis, esmu turpinājis iet šajā virzienā.
Ar ko nodarbojas tavi vecāki? Vai viņi ir saistīti ar mākslu, kultūru?
Nē. Man tēvs jau ir miris, bet viņi bija vienkārši, jauki cilvēki – es nenāku no mākslinieku dinastijas. Tēvs vienmēr bijis politisks, izteikti pretpadomisks – gluži kā vairākums igauņu tolaik. Varētu sacīt, ka mana interese par politiku nāk no viņa. Mani vecāki mani nav audzinājuši kā kino veidotāju, bet gan realizējuši kā cilvēku.
Politiskās tēmas jaušamas arī tavā jaunākajā filmā Ātrie igauņu puiši, kas igauņu valodā ir nosaukta par Varoņiem (Sandgarid). Kāpēc tev šie trīs no Padomju Savienības bēgošie puiši ir varoņi?
Tas, protams, ir ironisks nosaukums, viņi tādi nemaz nav. Mans draugs un kolēģis Martins Algus, kurš ir šīs filmas scenārists, izdomāja, ka filmas nosaukums būs Varoņi no austrumiem, kas ir vēl ironiskāk. Beigās mēs nolēmām, ka kails nosaukums Varoņi būtu vienkāršāks, jo šobrīd Austrumi nozīmē pilnīgi kaut ko citu – tā nav Austrumeiropa, bet gan Tuvie Austrumi vai Ķīna. Tolaik Igaunija bija daļa no rietumnieku vīzijas par to, kas ir Austrumi. Es domāju, ka tas ir asprātīgs nosaukums. Turpretī filmas nosaukums angļu valodā ir Disidenti (The Dissidents), kas jau ir ironijas slieksnis.
Kas deva impulsu filmai?
Es tiešām vēlējos izveidot asprātīgu filmu, kura izraisa smieklus un ir gana atvērta visiem. Gribēju, lai šeit nebūtu māksliniecisko ambīciju. Nereti kinoveidotāji no mazām valstīm tiecas īstenot komplicētu kinovalodu, veidojot neskaitāmus filmu slāņus, zemtekstus un vēloties parādīt savu režisora potenciālu. Kopā ar producentu un Martinu nolēmām, ka ir laiks radīt izklaidi. Tāpēc es centos noturēties šajā konceptā.
Visu interviju lasiet šīs nedēļās žurnālā SestDiena!